Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
Sunday, March 20th, 2005 |
|
||||||
Šorīt pamodos kā cita Lee. Pēc vakardienas neticami skaistās dienas, šodienas Lee ir citādāka. Atvēru logu, lai ielaistu dzīvoklī pavasara gaisu, ieslēdzu mūziku, kādu līdz šim nebiju klausījusies un aizmirsos, sēžot un dzerot rīta kafiju. Vakardiena bija kā bauda dvēselei. Sēdēju libāņu restorānā, pa kura lielo stiklu varēja pārredzēt jūru, un vēroju, kā saulei rietot, jūrai mainās krāsas...Mmmm..un jasmīnu tēja, šķiet, attīrija mani no visām domām, kas mani līdz šim grauza un iznīcināja. Tāds miers, tik bezgalīgi liels, mani sen nebija pārņēmis. Tādi brīži liek sirsninjai apmest kūleni...vēl vairāk kā jebkad spēju izbaudīt dotā mirkļa skaistumu. Un atziņa, ka dzīve līdz šim mani ir tikai mīlējusi, sniedz spēku, kādu nebiju apzinājusies sevī. Man ir laimējies būt starp cilvēkiem, kuriem esmu dārga un kuri mani mīl tādu, kāda esmu... Un tā ir mana lielākā bagātība. Ir nenormāli labi dzīvot, ja zini, ka tev ir cilvēki, kuri tevis dēļ atliks savas lietas un palīdzēs, ja būs sūdīgi. Kritiskās situācijās vislabāk spēj saskatīt cilvēku vērtības un patiesās izjūtas...Mani tiešām dzīve ir mīlējusi... |
||||||
|
|
||||
Ārprātīgi mīlu dzīvi. Vēl vairāk nekā savā 4 nedēļās, ar kuru mēru laiku. Mīlu sevi, tik ļoti, tik ļoti pasauli sevī un cilvēkus sev apkārt, ka gribas ar kādu dalīties. Sev par daudz tā visa. Gribētu vēl Kādu darīt tik pat laimīgu un vērot Viņā savu atspulgu. *** Es Tevi paķeršu līdzi, Tajā ceļā, ko sauc par laimi... /atkal teksts no 2005/ *** Un neprasīšu no Tevi neko ..Tikai smaidu... Mācos būt pašpietiekama.. Tik ļoti, ka sev par daudz... Vai ir Kāds, kurš ar mani grib dalīties??? |
||||
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|