Beidzot nobriedu paklausīties šo jauno Prāta Vētras albumu. Teikšu uzreiz — tiešām patika. Dažās dziesmās ik pa laikam parādījās kaut kāds ritmiņš, tonītis, meldiņš, kas lika sajust dežavju. Visvairāk to sajutu divās dziesmās.

Pirmā bija 'Reality Show', kad atminējos gan veco Keivu ar pašu Kailiju, kā arī citas līdzīgi performējošas grupiņas un solistus, un brīdī, kad sāk dziedāt Renārs, ienāk prātā 'Therapy?' izpildītā dziesma 'Diane'. Tā bija noskaņa.

Otrā — 'Plaukstas lieluma pavasaris'. Sākumā un ik pa laikam arī tālāk dziesmā skanošais meldiņš kaut kur dzirdēts. Manuprāt. Tā bija dzirdes atmiņa.

Patīkami pārsteigts jutos, ka albumā ir tik dažādas mūzikas. Tas vairāk ir raksturīgi grupiņām, kuras laiž klajā pirmo plati, disku, lenti vai kaseti — ideju pārpilnība un nespēja/nevēlēšanās nolikt sevi kādā plauktiņā.

Un vēl viena lieta mani izbrīnīja. Es visā albumā nevienā vietā nesajutu diskomfortu, ka dažas dziesmas ir angliski, bet citas latviski (un viena vēl nezināmā valodā:). Tam laikam jāsaka paldies neslikti popularizētajām iepriekšējām angliski dziedātajām dziesmām.

Ripulis visā visumā tiešām izklausās Prāta Vētras labākā albuma nosaukuma cienīgs.

Un sajūta, kas palika pēc noklausīšanās — tas liekas par īsu. Vai tā ir tā sajūta, kas rodas noklausoties kaut ko, kas tev patīk?

Tie bija pārdomu uzplaiksnījumi. Brīžos starp dziesmām.

blabla…