Vakar vakarā ar gauži lielu interesi noskatījos tiešām smieklīgo raidījumu Kas notiek Latvijā?. Tēma bija par 2004. gada izglītības reformu, kuras rezultātā Latvijas izglītības sistēma plānveidā pāries uz apmācībām vienā valodā — latviešu.

Jāņa Dombura raidījums protams ir interesants. Lai arī, var redzēt, ka tā pamatdoma ir izcelt to, ka paši politiķi nezin, kas notiek un nespēj kontrolēt šīs valsts procesus. Vairāk tāda kā ņirgāšanās, bet bez dzeltenības piegaršas.

Faktiski, dalībnieki dalījās trīs grupās. Tie, kas bija pret šo reformu jebkādā tās izpausmē. Tie, kas bija par pilnu pāreju uz apmācību latviešu valodā. Un visbeidzot tie, kas bija nolēmuši apciparot krieviski izglītojošos un likt tiem mācīties procentuāli — 60% latviski un 40% krieviski.

Es tomēr vairāk pieslienos tiem, kas uzskata, ka nevajag šo izglītības reformu. Pietiks ar to, ka valsts eksāmenu atstāj latviešu valodā (tikai), bet sniedz iespēju to lokalizēt (tulkot krievu, angļu un citās valodās), par ko jārūpējas pašām skolām vai tās vadošajām iestādēm.

Kāpēc? Tāpēc ka šī jau ir primitīva diskriminācija. Ierobežot viņu tiesības iegūt izglītību tajā valodā, kādā viņi runā ģimenē un ar draugiem. Viņu dzimtajā valodā. Man liekas, ka tā nu tiešām ir viena no lietām, kuru aiztikt nevajadzētu.

Galu galā, cilvēkam ir tiesības izvēlēties, vai integrēties tās valsts sabiedrībā, kurā viņš dzīvo, vai nē. Un nevajag viņam spiest to darīt. Ar laiku (un tas nebūs šogad, nākamgad) tāpat lielākā daļa krievvalodīgo (tāpat kā pārējo cittautiešu) jau no pirmās klases sāks mācīties latviešu skolās ar latviešu valodu kā vienīgo.

Likt cilvēkiem, kuri būs nomācījušies 11 gadus krievu valodā pāriet pēdējā gadā, kad jāgatavojas eksāmeniem, uz latviešu apmācību? Smieklīgi.

60%/40%? Nu atvainojiet, piedodiet. Tā jau ir klaja ņirgāšanās. Dzīve nav procenti un cipariņi.

P.S. Visi seši lācīši no pieciem iespējamajiem tam krievu tautības puisim, kuru Dombura komanda bija kaut kur izrakusi.

blabla…