Sen jau vairs nav noslēpums, ka kaut kas manā dzīvē nav kārtībā (ja neskaita pašu dzīvi). Gribās, gribās, gribās gribās, bet nedrīkst. Drīkst, bet negribās, negribās, negribās, negribās. Gribās, nesanāk, negribās, un tieši tad sanāk.

Sapņi izsapņoti, daļa no tiem piepildīti, bet neviens no tiem laikā. Vai nu par agru, vai par vēlu. Laiska dzīve, varonis, visatļautība, katru dienu kaut kas jauns, ko izzināt, apgūt, iegūt. Un katru vakaru apziņa, ka esi to jauno izzinājis, apguvis un ieguvis.

Uztveres trūkums. Nekonsekventa rīcība identiskās situācijās. Tūkstoš deviņi simti septiņdesmit deviņās dažādas rīcības tūkstoš deviņi simti septiņdesmit deviņās sasodīti identiskās situācijās. Pašapmāns un svešapmāns. Naivums. Šaurs redzesloks. Nepamatotas dusmas. Argumenti izdomāti, uzzīmēti, sadedzināti un izsniegti vējam, lai tos izvazātu pa pasauli.

Dubultais noliegums, kura patiesā būtība variējas apkārtējo apstākļu ietekmē. Nē. Tikai iekšējo apstākļu ietekmē. Iekšējo vētru, iekšējo cunami, iekšējo trīču un iekšējo bojāeju ietekmē.

Kas ir mana stihija, kas esmu es un kas ir tas, ko es vēlos? Un kāpēc tas, ko es nevēlos vēl aizvien nebeidz man likt domāt, ka es to vēlos? Jautājumu gūzma, uz kuru ir tikai viena atbilde. To es neesmu atradis.

blabla…