Rīts sākās kaut kur bez desmit septiņos, kad draudzenei piezvanīja māmiņa nolūkā paziņot divas lietas.

Pirms tam jāatzīmē, ka mani pārtrauca tajā brīdī, kad es savā kolosālajā sapnī iekš Quake (nez, kāpēc tieši šī spēle, ja man labāk tīk Unreal Tournament?) biju salicis sausajā gan Sadamu, gan Bušu junioru.

Pirmā un mani vistiešāk skarošā bija tā, ka ārā esot, es nebaidos šī vārda, mežonīgs laiks. Tā arī ir. Ceļā uz TV torni Zaķusalas krastmalā vējš mani gandrīz no kājām nogāza aš veselas divas reizes. Trakoti.

Otrā, mazliet globālākā "iepriecinošā" ziņa bija tā, ka ASV ir sākusi karadarbību attiecībā uz Irāku. Ar vienu ausi klausoties televizorā ejošās ziņas, sadzirdēju tikai vienu faktu — ASV lidmašīnas esot izkaisījušas virs Irākas karaspēkiem skrejlapas ar padošanās instrukcijām. Tā kā neko citu neteica, es mazliet pasmīnēju par jauno kara metodiku :)

Teikšu tā kā i. Mani tas krata tik vien tiktāl, ka būs vairāk un interesantāki ziņu izlaidumi. Sauciet mani par pohujistu, sauciet mani par bezrūpīgu idiotu. Es uzskatu, ka ASV nebija citas iespējas, ņemot vērā slikto ekonomisko (tas ir fakts; vajag Irākas naftu) un politisko (republikāņi zaudē pozīcijas; vajag tautas uzticību un kādu uzvaru) situāciju savā valstī.

Bet atzīstiet, ka lamājot Buša administrāciju, visi aizmirst vienu — ASV ir nolikusi uz ausīm gan NATO, gan ANO, gan visu Eiropu kopumā. Faktiski, viņi ir pierādījuši to, ka ir pasaules valdnieki. Par to žetons viņiem.

Ja ticēt Nostradamusam, no zemes virsas tiks noslaucīta kāda amerikāņu pilsēta. Un tad visi apvienošoties pret Irāku, Sadams tiks uzvarēts un pasaulē iestāsies miers un līksmība.

So be it.

blabla…