Pašlaik cenšos apkarot savu bezatbildību, aizmāršibu un elementāru slinkumu.

Jau labu laiku darbā pie sienas, kas parocīgā kārtā ir tieši blakus man, tiek līmētas dažādu krāsu un dažādu izmēru postit notis. Nedēļa izturēta veiksmīgi un esmu tik tiešām sekmīgi ticis galā ar daudz vairāk darba, nekā iepriekš. Esmu provējis lietot visvisādus tudū sarakstus un manuālos kalendārus, bet tajos es varbūt pirmajās dienās regulāri ieskatos, bet beigu beigās tāpat aizmirstu vai noslinkoju ne tikai ieskatīties, bet arī ierakstīt.

Nākamais ir atradināšanās no multitāskinga. Ja es daru, tad es cenšos darīt vienu lietu un visu pārējo lieku holdā, kas konfliktē ar iepriekšējo paradumu. Ja neskaita brīžus, kad skaidri zinu - prasītais neprasīs vairāk par, teiksim, 5-10 minūtēm un no iepriekš veiktā procesa nenositīs (nē, pareidzot tavu komentāru - neesmu pagaidām vēl ieberzies:). Galu galā, tāda pati pīppauze vien sanāk. Citādi viss tiek pierakstīts uz lapiņas un pielikts pie sienas, atteikts, vai palūgts pienākt vēlāk.

Nu, un tagad, kā skolā iedams, sēžu pie datora un rakstu mūsu kantorī dažiem biznis inglišu pasniedzošajam Bartolomejam (starp citu, paldies kantorim par šī pasākuma organizēšanu un sponsorēšanu). Ko rakstu? To, ka esmu beidzot izpildījis pirmo mājasdarbu (tādu ir bijis daudz un visur man ir atzīme "-", jo citā laikā ir citas lietas darāmas, bet atceros tikai 15min pirms kārtējās pusotrstundas, kad noreaģē kalendāra aļārmi kabatā un datorā).

Tā vietā, lai piesēstos pie datora vai tv kastes (ninče gan tas ir vairāk dēlis, nekā kaste), uzliktu mīksto visam un cerētu izdarīt lietas rīt no rīta, es saņēmos un apsēdos pie galda, saķeksēju pareizos* burtiņus pie pareizajiem* cipariem, sarakstīju pareizos* vārdus un izteicienus pareizajās* vietās un formās, uzrakstīju imaginārā uzņēmuma vadībai reālu ~200 vārdus garu vēstuli par to, kā atrisināt sabiedriskā transporta neesamības dēļ radušās problēmas jaunajā biznesparkā, uz kuru imagināro kantorīti grib pārvākt.

Kopā divas stundas rakstot, domājot, provējot atcerēties šo to, utt. Žēl, ka vienu lietu pavisam noteikti var iemācīties tikai biežā praksē un ar to man pagaidām ir dibinā. Pie gana bagāta leksikona un spējas no vienkārša "it's a pencil" uztaisīt komplicētu salikti pakārtotu teikumu ilgstošajā stiepjamajā pagātnē notikušās nākotnes pasīvajā formā man ir šaušalīga izruna.

* Vārds pareizs te nav domāts kā "korekts", bet gan "man šķiet, ka tā varētu būt pareizi".

Un jauki to darīt ir vakarā. Dators klusē un meilus man raksta tikai draugiem.lv API introdūcijas rezultātā izveidots PHP skripts no krondēmona, lai paziņotu, ka viena meitene draugos nomainījusi uzvārdu, viens paziņa indicē, ka nule nedzīvo vairs Rīgā, bet gan Jaunolainē, kaudze no viņiem ir nomainījuši profila bildi, daži ir ierakstījuši kaut ko dienasgrāmatās.

Es, turpretim, tagad iešu apraudzīt nabaga iesnaino un krākuļojošo bērnu, uzsmēķēt, nomazgāties un gulēt.