Man plauktā nostāvēja šis ficons gadu, ja ne vairāk. Pēc pirmās daļas skatīšanās sievietes klātbūtnē, sapratu, ka pēc otrās mani vardarbīgi iebāzīs psihenē, jo nepabeigts strīds lika noprast, ka tas ir užasnah ne kīnō.

Stilīga interpretācija. Pat tīri saprotamāka, nekā Нактс Сардзе. Protams, viscaur spīd klasiskā Tarkovska baleta deminutīvs mūsdienīgā zupā, aber tas takš krievu kīnō, ibiošus.

Specefekti ir eioukei. It sevišķi pavilkos no epizodes ar Gorodecka arestu. Tas bija pa smuko. Un spiedzu par faktu vien, ka beidzot nejēdzīgi gaidītais Ikaruss tika Zavulona samīcīts. O jā, un sagribējās uz Samarkandu ziemā. Principā Lukjáņenko var būt gana lepns, jo scenārijs skaisti variē, spēcinot fīlingu ar specifiski atlasītajām detaļām (lai arī brīžiem uzmācīgā sponsorreklāma nepieredzējušam acīgajam skatītājam spētu šo to sasmacēt). Šķiet, ka bez lasītas grāmatas galvveidīgajā tarbiņā varētu rasties sajukums. Šai ziņā lieku cerības uz XX Gadusimta Lapsu, kura, kā izrādās, ir iehavojusi holivudizācijas permīciju šim šedevram.

Bļa, un pirms lielā tusiņa Mad Max kaut kāds ar močiem un visiem visiem postakoliptiskajiem frīkiem.

Beigas kā jau beigas. Vsjo po poņatijam. Vot, mīlīši, ko ievērtējiet un respektējiet - beigu titri. Začotīgi feini.

Bļa, tā kā neizdevās atrast nevienu martkōres filmrevjū (klasifikators meklēts tika), improvizēšu un paziņošu, ka ir zjebisj, ja neskaita to, ka nesaņemtos vēlreiz. Lukjáņenko gan jau, ka pēc gadiem izlasīšu atkal. Bet ar filmu bija gana. Ja nu vienīgi mazbērniem parādīt aherenno uz caura melna palaga fona pie drātīm piekārto stārvāru veriju mazliet modernākā gaisotnē. Galu galā tad jau to visu peintā džeki taisīs kā praksi priekšemtā, kurš visticamākais ka sauksies Divdesmit pirmā gadsimta hihigrafikas vēsture.