Noskatījos trešo pidarmanu.

Patika smilšu cilvēks, ļaunais simbiots (uzreizi atminējos Lukjaņenko Звезды – холодные игрушки) un viņa rezultāts, priecīgais emo-spaidermenīts, specefekti.

Nepatika brīžiem sūdīgi nostrādātais motion capture, vājprātīgais izsmejošais komiksveidīgais patoss (Poters izlutinājis ar savu depresņaku?), diktā morāle un viss pārējais, kas nebija tieši saistīts ar razborkām vai specefektiem.

Visā visumā - tā kā Pols, tikai otrādāk - saldējums sūds, bet kociņu var ēst.

Tā kā nu ir pastrādāts, radās doma kaut ko ierasti apcerīgu, grūtsirdīgu vai šizīgu ierakstīt. Vot, pārdomāju, - nerakstīšu.

Ā, piķis un zēvele, aizmirsu piebilst. Man, idritvaikociņ, blakus šobrīd atrodās kuļķene ar Wii un diviem Wii Remote, kuri rīt (šodien) dosies ar mani mājup. Pismankociņ, nezinu, cikos šovakar aiziešu gulēt...