Es te provēju saskaitīt pazīstamos jaunos tēvus, dalot tos divās vispārinātās kategorijās.

1. kategorijā ietilpst tie, kas spēj pagatavot bērnam ēsti, pabarot, on regular basis čekot kakas (ne)esamību, mainīt autiņbiksītes, spēlēties ar sīko, novannot, nolikt gulēt, utt Vārdu sakot tādi, ar kuriem māte savu bērnu var atstāt vairākas dienas, nesatraucoties.
2. kategorijas īpatņi, kā skaidri noprotams, neko no tā ne tikai neprot, bet arīdzan nevēlas darīt, uzskatot, ka vienīgais, ar ko aprobežojas viņu tēva būšana, ir skarbi pakratīt ar pirkstu, panēsāt mazo kukuragā un tā tālāk.

Tad nu, īpatnēji. Līdz šim man kaut kā bija sanācis, ka tādu pirmās kategoriajs tēvu ir dikti maz. Taču, jo vairāk bērnu manā paziņu lokā uzrodās, jo vairāk svaru kausi nosliecas par labu pirmajiem. Pagaidām gan otrie sāk un uzvar, taču tendence ir pozitīva.

Šodien paņirgājos par kolēgu, kura, staigājot vēl ar vēderu, kā jau visi, kala plānus - audzināšu šitā, būs diktais režīms, nekāda pašdarbība, bērns pieskaņosies man, nevis es viņam. Ņirgāšanā gan aprobežojās ar jautājuma Nu, izdodās? uzdošanu, kas, pats par sevi, izsauca smaidu :) Tiesa, pēcāk padomāju un sapratu, ka šis jautājums iegulstās pašapliecināšanās kategorijā bet es takš teicu. Un nokaunējos.

Gribējās vēl, bet laiks nodoties meitai :)