Starpbrīžos gaitenis kļuva par viņa vienvirziena ceļu. Viņš, aizelsdamies skrēja, ko kājas nes, jo nopakaļus desoja bars ar aptrakušām meitenēm, kuru jaunavīgajās galviņās dirnēja tikai viena vienīga doma: atņemt Ļoļikam viņa rokās esošo Nine Inch Nails disku.

Lai cik tas nebūtu dīvaini, neviena no viņām visus šos gadus tā arī Ļoļiku nebija panākusi, neskatoties uz to, ka viņš aizvien biežāk pieķēra sevi pie domas, ka nu jau gana nodrāztais disks ir vienkārši jāuzdāvina Pēterim. Tāpēc, ka viņš Ļoļiku bija negodīgā veidā vinnējis iekš rajona Tetris sacensībām.

Un, būsim godīgi, mūsu stāsta galvenais varonis pēdējā laikā, no rīta veroties spogulī, ar labpatiku konstatēja, ka ir attīstījis labu fizisko formu pa šiem gadiem. Tagad varot arī mazliet atpūsties. Pēc provizoriskiem aprēķiniem, atpūta varētu ilgt nedēļu. No sākuma Pēteris būs ļoti gandarīts, ka viņam nu visas meitenes skrien pakaļ. Pēcāk viņš atklās zināmu sakarību starp meiteņu skriešanu un viņam labsirdīgi uzdāvāto kompaktdisku. Un drīz pēc tam viņam tas apniks. Apniks tik tālu, ka disku vienkārši tāpat atdos atpakaļ Ļoļikam. Forma ir jāuztur.

Viss bija perfekti izdomāts.

Nākamais dienas kārtībā esošais jautājums bija "Brīvdienu plāns un tā realizācijas taktika". Lūk te tad viņam idejas aptrūkās. Varēja paprovēt pierunāt māsiņu viņam skriet pakaļ. Tāpat vien. Varēja paprovēt pat ar vecmammu par šo tēmu padiskutēt (Vecmāmiņ, vecmāmiņ, es takš skriešu lēnām!) Bet varēja arī vienkārši iegāzties dīvānā un pavērties televizora ekrānā.

Unfinished.