Šorīt, braucot mikroautobusiņā no Jelgavas, apmēram plkst. 6:10, mani pārņēma neizsakāms prieks par to, ka lielāko daļu grāmatu esmu lasījis mazs būdams un ne nieka no tām neatceros, ibo lasīju tās drausmīgos tempos.

Skaidrojums ir vienkāršs — mani absolūti neinteresē piedalīties diskusijās par Kurtu Vonnegūtu Jr., Umberto Eko, vai kādu citu no kreatīvajām personām. Tieši tāpat mani neinteresē diskusijas par viņu darbiem, jo es tos neesmu lasījis, vai arī esmu to darījis pavirši. Un negribu runāt par to, kādu iespaidu tie ir atstājuši uz lasītāju.

Un tas mani padara par neinteliģentu, aprobežotu un kulturāli pasīvu? Par sliktāku, nekā kāds cits? Ja tā, tad esmu arī ar mieru šajā statusā atrasties līdz pat savas eksistences beigām.

Man ir gauži pajāt, ko mīļais dārgais autors ir domājis ietvert starp sava darba rindiņām.

Labāk es mietpilsoniski paskatos TV, aizeju uz krogu iedzert alu un pabļaustīties par mākslīgo intelektu (tēmu, no kuras neko nejēdzu), uzmētāt augsti intelektuālo šautriņspēli crazy cricket, pasist pa gaisa hokeja ripu un galu galā, iezvēlies taksī doties mājup.