Vispār tāda interesanta tēma priekš sevis.
Domāju, kuras tad ir tās lietas, par kurām īsti negribas runāt un, kuras, ja ne īsti slēpt, bet vienkārši skaļi par tām nerunāt, lai neradītu diskomfortu apkārtējos. neko prātīgu gan neizdomāju un nekādus skeletus neatklāju, bet pāris lietas ir.
- Man ir bail arī no vecām segām. Par telefoniem jau es te pieminēju, bet arī vecās segas ir tepat pieminamas. Arī, ja tās ir svaigi izmazgātas vai tikko kā izpakotas no ķīmiskās tīrītavas maisa...vienalga nepatīk.
- Man nepatīk mazi bērni. Man viņi šķiet neprognozējami un vispār ir kaut kas svešs. Tas vairs neattiecas uz bērniem, kuri jau runā un ar kuriem var kaut ko sarunāt. Lai gan, tādi mazie, bravūrīgie puišeļi ar lielo dūšu un vēlmi uz provokācijām arī nekādas simpātijas neizraisa, lai cik arī būtu mīlīgs ģīmītis.
- Pirms durvju aizslēgšanas dzīvoklī, vienmēr pārbaudu, vai ir izslēgta plīts un gludeklis, ja arī vairākas reizes jau esmu pārbaudījusi un sev skaļi pateikusi, ka plīts ir izslēgta un pēdējo reizi gludinājusi pirms vairākām dienām.
- Mašīnu parkoju stāvvietas vistālākajā malā, jo tur visvairāk vietas.
- Dažreiz man liekas, ka esmu šausmīgi nesmuka, dumja un neveikla. Un tāpat nespēju saprast, kāpēc cilvēki nāk pie manis - nesmukās un dumjās, pēc padoma, parunāties un vīrieši TĀ skatās uz mani... Pilnīgi nopietni ar šo nekoķetēju. Man nav pārliecības.