Kā tas nākas, ka dažu cilvēku klātbūtnē es jūtos kaut kāda galīgi nepareiza - it kā viena kāja būtu garāka par otru, turklāt abas kreisās, pirksti vēdeklī, seja - kā no Pikaso gleznām un prātiņš iestādīts nepareizā vietā...un viss - neko tur nevaru izmainīt. Un varu sev stāstīt, ka tas tikai mirkļa vājums, ka man cik un tik gadu un ka man taču ir vienalga, ko citi par mani domā un zinu, kas ir pašaziņa, nekas nelīdz. Esi nepareiza un slikta un dumja un cauri.