Vispār pabaisi...
Ēdu greipfrūtu, lai ir rūgtā garša, lai tā ir īsti sajūtama, citādi rūgtums uz Viņu sāk mūri celt. Jau ceturtais vakars, kā katrs savās mājās. Domāju - viss ir vienkārši - rūgtums jānogaršo un tad jāsameklē saldumi. Tikai, kā lai tiek pāri savam stūrainajam un adatainajam lepnumam? Jā, jā - čigāni kā lāstu novēl - lai tu lepns paliktu... Gudrinieki...
Lepnums, tā ir īsta prāta nezāle.

Man domāšana nomāc apetīti. Pēdējās dažas dienas domāju un tā arī neko citu, izņemot greipfrūtus, apelsīnus un biezpienu ieēst nespēju. Visai ekonomisks pasākums.
Bet, jāatzīst, šoreiz domāšana, lai arī kā vienmēr - sagādā grūtības, tomēr palīdz...un palīdz saprast, ka šoreizīt laikam ka nevajadzētu pie pirmajām nepatikšanām savākt parpaliņas un mukt.