Ir tā, ka es nemaz tā īsti neprotu izšķirties - tikai uzrīkoju razborkas, pēc tam mīļi pačaloju, paklusēju, tad atkal pačaloju un viss aiziet vecajās sliedēs līdz nākamājām razborkām. Varbūt, ka tā nemaz nav slikti, ja nepiedalās pārāk daudz jūtu un emociju. Tikai sāļi ir tie brīži, kad bravūra apsīkst un uzmācas ilgas pēc mīļas paduses, kurā pamosties...