Vispār ir tā, ka teātra iešanas uz kādu laiku atceļu - apnicis.
Šovakar tā vietā, lai ietu uz turieni - pat nezinu, kura izrāde bija paredzēta, Aijulis mani aizstiepa uz koncertu, uz kuru piekritu doties tikai tāpēc, ka reklāmā solījās perkusiju spēlēšanu.
Un izdevās pasākums pozitīvais. Vispirms ieriktējāmies pašā labākajā vietā - uz palodzes pie skatuves, kur bija gan mūzika, gan sniegpāslas laternu gaismā.
Nu labi, izrādījās, ka tas ir kādastur draudzes pasākums un mācītājs viņiem ir Sems - tāds īsti amurikānisku filmu stiliņā - plaši žestikulē, daudz un dziedoši runā un smaida pāri ausīm. Tad tur bija bariņš lēkājošu, rotējošu bērneļu un nospriedām, ka tie tādi tematiski un pēc Sema izskatās.
Kopumā bija vienkārši, skanīgi un skaisti, tikai publika tāda stīva un pasīva, lai arī pārsvarā jaunieši. Tak dejas gribējās un vajadzēja. Kādreiz filmās saskatījusies, kā amīši pie gospeļkora baznīcā kolektīvo danci uzrīko. Te gan no gospeļiem nekā īsti nebija, bet dejas vajadzēja.

Un pasākums arī ar idejām auglīgs izrādījās.
Izdomājām, ka vajadzētu uz Sidziņas apaļo jubilāciju, kuru pilnīgi noteikti jāsvin viņas dzimtās pilsētas kultūras namā ar rosolu, galertu un šņabi, nodibināt muzikālā noformējuma grupu. Es varētu spēlēt džambi, Aija ģitāru, bet Sidziņu nolikt pa vidu grāmatvedes stājā. Viņa mums tāda caur un caur klasiski noskaņota (pati tā domā) - klasiski mati, klasiski kostīmi, klasiskas domas un klasiska dzīve. Lūk, bet reiz, kad viņas kolēģis, ļoti lepodamies ar sevi, stāstījis, ka nopircis biļetes visai ģimenei uz Meksiku, Sidziņa ledainā balsī pajautājusi - A tu Latgalē esi bijis?