Ilgi nebiju šito piedzīvojusi - deguns ciet, turklāt sarkans un uzpampis kā karikatūrās par alkašiem, šķavāju līdz spēku izsīkumam, augslējas arī sapampušas, acis šauras šķirbiņas. Aizdoma, ka vakarvakara dramatisko atmiņu pārcilāšana pie vainas. Vai nu nervi čupā, vai alerģija pret vīriešiem.

garšas arī nav - nekam
kaklā kunkulis
un sajūta, it kā peldētu biezās putās, laikam arī smadzenes piepampušas
ja nu kas, jūs man ļoti patīkat

viss ir labi
elpoju
un filma sākās ar vārdiem - priecājies, tu, kas dzīvo
par ilgām, sapņiem, laimi un skumjām - par dzīvi

Ja reiz rīt mums vienalga jāmirst, kādēļ gan šodien nepamēģināt vērst mūsu dzīvi mazāk līdzīgu ellei?
tā režisors Rojs Andersons par filmu "Tu, kas dzīvo"