Neīstuma sajūta tā arī nepazūd - pēcceļojuma eiforija varbūt?
Neviena pasākuma un cilvēka, nevienas domas, kam pieķerties.
Darbs - cīņa ar laiku, kurš kuru. Mana pacietība tikai "būt" pamazām sāk zust...
Un virziena, kur mukt, arī pagaidām nav.

tieši tas tagad ir vajadzīgs
braucu uz Igauniju
uz Tartu...