ka biežāk burvīgi smaržojošu vīrieti ar baltu rozi zobos...

Bet, ja mazliet par Maroku, tad bija pilsētā Agadir tāds vakars, kad visi sēdējām okeāna liedagā, dzērām vīnu un ko tur pīpējām. Visā liedagā, cik vien tālu varēja saskatīt, bijām vieni, pie debesīm spožs pilnmēness un okeāns bēgumā atkāpies, atstājot milzīgu mitru smilšu lauku, kurā atspīd pilsētas gaismas un es čurāju okeānā... (vienkārši, citur nebija, kur)
ak...tas bija tik skaisti, ka apraudāties varēja...