Par gadījuma sakariem gribēju uzrakstīt...
bet visa dzīvošana tāds gadījums vien ir.
Un sakari arī.

Meklēju vārdus, kā nosaukt esošo bezjēdzību, kad skaidrs, ka nezināt, nesaprast ir vieglāk.
Negribu neko zināt par alkatību un egoismu,
par spēli ar vārdiem, kad klaju ļaušanos savām egoistiskajām tieksmēm nosauc par "būšanu pašam".
Un naidu pret citādajiem un citu tautību, valodu.

...jeb varbūt viss ir vienkāršāk, kā izskatās - vajag atvaļinājumu.

Nez kā lai aizmieg, ja parastās metodes nepalīdz?

Tik tiešām, varbūt ir vērts pievērst uzmanību saviem sapņiem.
Pagājušajā naktī, bezmiega starplaikos, par beigtām vēverēm sapņoju...

To man vajadzēja - lai piedzied pillas ausis, kāda es labiņa. Tas gan ir vispārzināms, tomēr der kādreiz atgādināt. Kaimiņiene arī feina - satraukusies un dāsni rāda sava dzīvokļa remontētājus. Viņi ir trīs un priecīgi.
Ā, un vēl kaimiņiene pamanījās samainīties ar manu kaķīti ar gultām. Šad un tad tā notiek un visiem labi.