Skaistas brīvdienas.
Vāzē virši no Mērsraga mežiem, smaržo āboļi no Āpšuciema dārziem un Pūres plūmes palikušas vairs tikai atmiņās.
Un pusnaktī klīstot pa Kuldīgu ir īstais laiks, lai satiktu sen neredzētus cilvēkus.

Tagad jāizdomā ko tādu izdarīt, lai nebūtu jāstrādā - apnicis...
Un ar divām brīvdienām sāk palikt par maz, lai paspētu vismaz izgulēties...

Kolēģe atgriezusies no atvaļinājuma un man tagad jāklausās par to "šausmīgo" kultūršoku, ko viņa piedzīvojusi Tunisijas viesnīcā.
Tā tauta esot nenormāla un visi garīgi slimnieki un attieksme ne tāda.
Ak jel, gribās tā vien apturēt putainos runas plūdus, sapurināt viņu un atgādināt, ka bijusi taču citā valstī, citā kultūrā un, ja brauc, tad lai pieņem, ka domāšana, uzvedība cita un vismaz noskaidro līdz cikiem no viesnīcas istabas jāizvācas...vai lai nebrauc pie tiem vājprātīgajiem...
Sirc apsāpējās par rāpuļiem, kuri grib lidot...