cīnīties ar sevi
un par sevi
lai negribētos nebūt

Pateikšu, kā ir. Es nezinu, ko man dzīvē darīt.
Piepildījuma sajūtas nav, lielo naudu kā sapelnīt nezinu, darbs garlaiko, bet jaunu dēļ savas pagaidām vaļīgās kredīta cilpas meklēt neriskēju, talantu arī neesmu atradusi, visu, ko daru, daru viduvēji, lai nav slikti darīts, bet izcili nesanāk.
Kādu laiku šķita, ka par varītēm vajag veci blakus, bet palūkojoties pagātnē un zinot, kā aizkrīt klapes un kādus pekstiņus esmu spējīga sastrādāt dēļ viena vīrišķa un aplauzties un iestigt tādā depresijā, ka psihoterapeits bezspēcībā plāta rokas un klusībā kaļ plānus, kā man iebarot antidepresantus (laicīgi šito atklāju un aizlaidos), šo variantu kā pamatvajadzību cenšos atmest. Turklāt šermuļi muguru pārklāj iedomājoties vien svešas kurpes kurpju plauktā...
"Šeit un tagad" izskatās tā nekas - nekā netrūkst...
Bet nākotne?
Ko darīt? Kur būt? Kā būt?
Mietpilsoniskā laimīte ar vīru, suni, bērnu, kopīgu profilu iekš draugiemelvē, māju un auto mani neinteresē, bet sapnis šķiet par pārdrošu...
Samierināties?
Un tizlais prātiņš ar savu drošības sajūtu, kaut kādo pamatu, kā mūris priekšā pašai.