Kā būtu, ja būtu?
Ja būtu vieglāka atbildības nastiņa, vai - vēl labāk, nebūtu tās vispār, tagad būtu īstais brīdis spert zemes gaisā, parādīt dažiem mēli un pigu, pagriezties uz papēža, atstāt visu un laisties projām pasaulē.

Sēž te viens dikti runātīgs tantuks un stāsta savu ģimenes sāpi, ka mazdēls esot ticis Amerikas junioru hokeja izlasē, bet neesot neviena, kurš brauc uz turieni jamam līdzi pieskatīt un vietējās latvju ģimenes arī negribot uzņemties šo rūpalu. Lūk, pieteicos...

Tīkams nogurums un pat seja smaida.
Pavisam drīz kāpšu uz skrituļiem un gan ar godu iesākšu, gan ar godu apstāšos, arī luksaforus un ceļazīmes neapskaušu pārāk bieži, vismaz ne tik bieži, kā līdz šim.
Toties piedāvājums par policijas ekipāžas pavadību, kad skrituļoju, šķita interesants.
Tagad biezpiensieriņu ar dzērveņu zapti un cepumu un šodienas pietiks...