sastrīdējos ar kaķi
un viens otram iekodām

Kā būtu - pazust? Tā vienkārši - vienā dienā esmu un nākamajā vairs ne. Ne tā, ka momirt, bet pazust ar miesu un dvēseli. Iekāpt lidmasīnā un atstāt to kā pēdējo, kas par mani zināms. Bez romantikas un piedzīvojumu eiforijas pieņemt to kā dzīves atrisinājumu, esot pašai pret sevi pilnīgi atklātai, atmetot krampjaino pieķeršamos materiālajam. Vai varētu?

Laikam nē... nespējot tikt pāri sāpēm, ko kas tāds radītu maniem vecākiem...

Ja ir kāds kauls salauzts vai ielauzts, vai sāp?