Jāsāk apdomāt sava morālā stāja, ja man pasaka, ka es esot kā koncentrācijas nometnē pabijusi un man par to nāk smiekli...

Nez uz kurieni solis - uz priekšu vai atpakaļ, bet nu briesmīgi mani tracina cilvēku nespēja klausīties un nevēlēšanās atvērt acis un ieraudzīt, ka bez viņa ir vēl kaut kas. Ta jebko teikt, jebko darīt, viss tiek attiecināts uz sevi - es, es, man man...kā nu tā, bet es gan darītu tā. Ta kam interesē, ko tu darītu, ja interesētu, tad pajautātu! Dažreiz vajag vienkārši paklausīties un vismaz izlikties saprotam stāstītāju...