Bet vispār nometne bija feina - sarunas, klusums, vienkāršība, jūra un lietus... lija, lija, lija - kā no rīta sāka, tā tikai vakarā beidza un tā visas trīs dienas, bet sapratu, ka man tas netraucē. Vienīgi pa nakti nelija. Gribējās gan pasauļoties, bet tas galu galā izrādījās nieks. Staigāt gar jūru lietus laikā ir īstena bauda.
Tur pazuda laiks - tā vienkārši nebija, Tā vietā bija rāms esības ritējums - tā vienkārši - esi un esi te un tagad. Līdz tam tikai teorētiski varēju par to spriedelēt un domāt - tagad zinu, kā tas ir...