|
|
|
Septembris 9., 2004
 | 11:26 - draugam vislabākajam
Mēs tak esam pilnīgi sveši cilvēki, vai ne? Un vienīgais veids, kā vienam otru saprast, ir ticēt, ka tas, ko tu saki, rādi vai dari, esi tu. Citreiz par to domāju, kad satieku savu masu. Bet tas atkal ir citādi. Par viņu es domaju tā - mēs esam uzaugušas kopā, mēs visu laiku esam bijušas pazīstamas, mums ir viena mamma un vienas un tās pašas audzināšanas metodes uz mums praktizētas, vienas rotaļlietas un vienas drēbes, ko man nācās lietot pēc tevis, un tomēr mēs esam sveši un tagad es neko nezinu, kas notiek ar tevi, tavā prātā un tavā dzīvē - tā man gribas teikt. Mēs visi esam svešinieki.
Bez zin kā man ir, es jau to svešumu redzu tikai tad, kad uznāk, ne jau visu laiku un pec tam, kad esmu uz tevi tā paraudzījusies un atkal redzu tevi kā sevi, pat vēl labāk, tad pārņem tāds mīļums. Un gribas pieplakt tavai pierei un gribas apskaut tavu galvu tā, lai elkoņi otrā pusē satiekas (nu vismaz tiekties uz to, jo satikties jau nevar), man ļoti patīk tava galva un garie mati (samučkuļojušies vislabāk) un tad es saprotu, ka mīlu tevi. Daudz labāk saprotu, pec tam kad tevī svešinieku redzējusi esmu un jutusi vieglu drebuli no bailēm un aukstuma, kas reiz pa reizei ir tevī. Nu tā apmēram
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |