Bez dzīvošanas atļaujas (Valts ERrnštreits)

Un tad pienāk brīdis, pēc kura nekā nav, ko sacīt.
Un debesis klusē kā nobijies vakars uz sliedēm.
Tik gaišs bija sniegs, pa kuru mēs nācām šurp,
un tik netīrs tagad, kad mums ir jādodas projām.

Un tas viss, kas šeit bijis - nekad tas nav bijis mūsu.
Tas ir kā Baltijas dzelzceļš, tas bija un paliks zem kājām.
Kādreiz šosejas malā izdzersim pudeli šņabja, un tad atkal būs labi.
Man pietiek, ka zinu - tu esi.

Un mēs aizejam atkal svešu pilsētu aukstajās rokās.
Tās mūs glāsta un saka - pacieties tikai šo ziemu.
Notiek lielais brīnums - mēs pārejam pāri sāpēm.
Tikai - kam gan to vajag. Mazi brīnumi nemēdz
notikt.

Gadam tuvojas beigas. Un nākamais arī nav labāks.
Varbūt jāpaiet brīdim, lai atkal mēs sāktu runāt. Lai
snieg sniegs. Aukstās pilsētās vienkāršāk dzīvot.
Tikai - kas gan to saprot. Esmu noguris. Mīlu.
Beigas.

(Reply to this)