89.p
Un viņa dedzīgi atbildēja: "Kopš pirmā brīža, kad mēs viens otru ieraudzijām, vienīgi Tevi es esmu ieraudzījusi, un, izraudzīdama Tevi, esmu Tevi vēlējusies, un vēlēdamās Tevi, esmu Tevi meklējusi, un, meklēdama Tevi, esmu Tevi atradusi, un, atrazdama Tevi, esmu Tevi mīlējusi, un, mīlēdama Tevi, esmu Tevi iekārojusi, un, iekārodama Tevi, esmu iecēlusi Tevi savā sirdī pāri visam... un esmu buadijusi Tava medus saldmi... Es sveicinu Tevi, mana sirds, mana miesa, mans vienīgais prieks..."
Klausies, mans draugs. Es..
Klausies, mans draugs. Es nedaudz iebaudīju zaļo medu, pavisam mazu piciņu. Es zinu, ka tas ir kārdinājums, kas nācis no velna, bet reizēm šis medus man vajadzīgs, lai es spētu dziedāt. Uzklausi mani un nenosodi. Jau bērna gados Svētajā zemē es dzirdēju kādu brīnišķīgu un reizē briesmīgu nostāstu. Klīda runas, ka netālu no Antihijas dzīvojot kāda saracēņu cilts, kas apmetusies nepieejamā cietoksnī, tik augstu kalnos, ka tam piekļūt varot vienīgi ērgļi. Viņu vadoni saucot par Aloadīnu, un viņš iedvešot lielas bailes gan saracēņu, gan kristiešu valdniekiem. Un stāstija, ka viņa cietokšņa pašā vidū esot dārzs, kur zaļojot visdažādākie augļu koki un plaukstot viskrāšņākās puķes, un plūstot kanāli, kas pildīti ar vīnu, pienu, medu un ūdeni, un vēl šajā dārzā dziedot un dejojot neizsakāmi skaitas meitenes. Un šajā dārzā tika ielaisti vienīgi jaunekļi, kurus nolaupīja pēc Aloadīna pavēles, - tur, šajā baudu vietā, viņi dzīvoja, un tur viņiem mācija gūt nemitīgu baudu. Un es saku
baudu, jo, kā es dzirdēju sačukstamies pieaugušos - un, to dzirdot, es apjucis sarku -, šīs meitenes bija ļoti dāsnas un gatavas apmierināt katru sava dārza iemītnieku vēlmi, tās sagādāja viņiem neizsakāmus, nebeidzamus un - kā varu iztēloties - arī visai nogurdinošus priekus. Un, protams, neviens no time, kas bija nonākuši šajā vietā, vairs ne par kādu maksu negribēja to pamest.
Katram no šiem jaunekļiem reiz pienāca rīts, kad viņš pamodās nožēlojamā, saules izdedzinātā pagalmā un atklāja, ka ir sakalts važās. Pēc dažām šādu mocību dienām puisi aizveda pie Aloadīna, un nelaimīgais metās tam pie kājām, draudēdams izdarīt pašnāvību un lūgdamies atdot baudas, bez kurām vairs nespēja dzīvot. Un Aloadīns viņam pavēstija, ka šis esot kritis nežēlastībā pravieša acīs un pravieša labvēlību varēs atgūt vienīgi tad, ja būs gatavs paveikt kādu dižu varoņdarbu. Aloadīns viņam pasniedza zelta dunci un, nosaucis tā vai cita sava ienaidnieka vārdu, pavēlēja doties uz šī naidīgā kunga galmu un viņu nogalināt. Tādā veidā nelaimīgais jauneklis atkal varētu izpelnīties to, pēc kā tik ļoti alka, un, pat ja viņa uzbrukums būtu neveiksmīgs un viņš pats tiktu nogalināts, tad nokļūtu Paradīzē, kas it visā līdzinoties vietai, no kuras viņš ir padzīts, vai pat esot vēl labāka. Lūk, kāpēc Aloadīnam bija tik milzīga vara un no viņa baidijās visi apkārtējie valdnieki, saracēņi un kristieši, jo Aloadīna sūtītie slepkavnieki bija gatavi uz jebkādiem upuriem.