Нет бабла на барсетку? Сиди и не выёбывайся!

Respektīvi - es gribēju nošārot šo, kas lika man aizrīties ar kafiju. Ekskluzīvs, kas lika man postēt to cibā:



Kopīrait - (c) Matīss

Pārvācos uz grab.lv, man apnika klab.lv kā paraugs, kas no mājas kompīša štelles izauga līdz komerciālai huiņai (es runāju par nolādēto Gemius'u, kas stalko katru mūsu verbālo caureju).

PS. Ļõõõõõti labs. Kā parasti - Inta delivers.

Nekas prātīgs nav izdarīts pa pēdējām dienām. Aizgāju no darba, nopirku talonus uz Spāniju via Čeh airlains (šoreiz tas nav sapnis vai murgs) un sistemātiski ķemmēju kuci.

Sirsnīgi izrunājos ar vectēvu. Es pat nezināju, ka viņš ir tik ļoti slims. Ķēru ikkatru dialoga vārdu. Man nepatīk tas, ka vecvecāki runā par nāvi tā, it kā visi stāvētu rindā uz privātīpašuma mantojumu.

Es atkal uzrāvos uz kaut kādu vācu sīkpirdeļa, kas ir uzrakstijis revjū par manu garadarbu. Es izlasiju virsrakstu, ievadu un tad nomīzu un aizvēru ciet. Es atbalstu kritiku, un labprāt to pieņemu, bet šoreiz es vienkārši no tās izvairos. Ukrainā jamajiem kaut kas nepatika un tā arī ielika 3/5 vērtējumu, bet šo es nemaz arī nevēlos uzzināt. Un vispār - tā puse no gada tika vienkārši padirsta un diži bagātāks es nekļuvu, varbūt nedaudz slavenāks gīku komjunitijā, ja tā godīgi. Pielaist sarkano gaili tai izdevniecībai.

Reizēm pietiek. Šoreiz ir tā reize. Paldies!

Pēdējo reizi, kad ballējos ar ex darba kolēģi Gustavu, es:

* Pielējos kā sivēns;
* Uz Brīvības ielas palecienā sitot pa veikala izkārtni piezemējos uz elkoņa;
* Galu galā - iepazinos ar sievieti.

Šodien vēsture varētu atkārtoties, "Alā"...

Mca!

Vakar Alā pļumpējām aliņus (un tad, kad apnika - arī balzāmu). Bārmene nopētija mani no pēcpuses līdz kājām. Iespurdzos, jo mēs parasti nopētam augšējo daļu.

Un vēl - ir labi, ka ir izgudrota tāda lieta, kā Foursquare, kas atsauc plosta krustagājienus atmiņā, lol.

Vakar es tiku izrauts ārā no mājas uz tādu kā improvizētu randiņu. Papļumpējām ar jaunkundzi alēnus. Lielākais, patīkamais, šoks bija tas, ka jaunkundze pateica, ka visi lokālie kafūža aliņi ir sūds, ir jāiet izdzert viens tumšais Brengulis uz Gauju (šajā brīdi man galvā šāvās salūts, ģenerējās uzraksti "WIN" un ideja - "svoj čelovek") un beigu beigās viens izvērtās par 3. Es vasarā viņu vilkšu uz veikošanu (un apskādēties viņa nebaidās), bet viņai man būs jābrauc līdzi nirt ar akvalangu kkur uz hvz kurieni, kur ir silts un koraļļi.

Vobšem - omg ku kruta beibe! :D

Es varētu sev tā uzskaitīt draugus padsmit (nu, piem. duci), bet mani šodien apsveica turpat ~70 cilvēki, bet arī tos nevarētu nosaukt tikai par pudeles brāļiem - overall, bijušie kolēģi, padotie, biznesa partneri, grūpijas, un pat tādas personas, ar kurām agrāk gulēju (bet tāpat - mega patīkami, ka tā pozitīvi freilenes mani atcerējās).

Acīmredzot, es beidzot sāku socializēties, nevis tikai tupēt mājās un bezjēdzīgi domāt par lietām, kā piemēram - ko es varētu izdarīt lai būtu labāks cilvēks. Es jau tā esmu labs - tikai ir zināmas īpatnības personībā. Suņus vērtēju gan joprojām vienā līmenī ar cilvēkiem, ja ne pat augstāk. Nav kašķu, nav stresa - ja nu vienīgais ir kaut kādi pāris izņēmuma gadījumi. ( vēl nedaudz )

Ož pēc tā, ka es varētu pirmo reizi dzīvē tik uzlikts uz operāciju galda, aizdomas par bruku (tā kā - netaisiet vijebonus ar kartupeļu maisiem atsakoties no palīdzības to uzstutēt uz pleca).

Skalpeļi, injekcijas, apelsīni, ciemiņi, kurus gribas ātrāk dabūt prom un mužīgā slimnīcas smirdoņa ar nakts vaidiem. Šito fīlingu biju piemirsis. Vienreiz dzīvē esmu bijis slimnīcā uz nepilnu mēnesi un man ar to arī pietika.

Tu esi kādreiz aizdomājies, kas ir mūsu nācijas lielākā problēma? Heh, saki krīze? Nav darba? Sūdīgi, laikam tev nav arī galvas. Personīgi man, šķiet, ka mistēriju vakar izdevās atrisināt un atbilde ir daudz vienkāršāka - vienaldzība (vēl pagājušo gad rakstiju saistībā ar interesantajiem notikumiem RIMI un epileptiķi - tas tā, lai fiksētu manu overall nostāju).

Vakar ar skakri braucām lūkoties viņa jauno dzīvokli Mārupē (un tur ir forši - es jūtu, ka piedzīvošu tur daudz mežonīgas ballītes šovasar). Kolēģis mūs aizveda tuvāk mājām un izkāpuši uzsākām kātošanu. Nokļuvuši pie lokālā gastronomisko izpriecu veikala stūra mūs apturēja sarkanā gaisma luksoforā. Kā teļi, pēc veca ieraduma sākām mīcīties un skatīties apkārt, vai gadījumā nevar pārskriet kārtējo reizi pāri negaidot zaļo gaismu un tad ieraudziju LV lielāko "kauzu" kādēļ es cepjos tagad.

Pie augstāk minētā stūra stāv vecāka gadagājuma kundzīte un tirgo sniegpulkstenīšus (vai arī krokusus - es neesmu īpaši zinošs botānikas jautājumos) un apkārt stāv 3 dažāda kalibra lubraki - ar pārsistu degunu, garš kā stanga, bet redzams ka cirvis un kkāds trešais, kas ir vidējais aritmētiskais no šiem 2 bēdu brāļiem. Tad nu es mēģināju saklausīt, ko šie tur mēģina runāt. Dzirdēju tikai 2 teikumus:
Kundzīte: "Bet kā, man taču nekas nepaliks maizei!"
Mudaks: "Nekas, 40 santīmus atstāsim!"

Man ar to arī pietika, jo izsecināju, ka tas ir rekets. Jā, tas pats vecais labais rekets, kas bija tik ļoti populārs 90-ajos. Bet kas notiek šajā situācijā? Iet garām spēcīgi tēvaiņi un tikai noskatās, it kā tas ir kaut kas normāls. Un te ir pirmais - WTF, bļeģ, jūs lupatas! Jūs galīgi visi ahujeļi? Viss tiešām ir tik ļoti pohuj, ka cilvēkam skaidrā dienas laikā vienkārši jebkurš mudjila var pienākt klāt un atņemt naudu?

Es piegāju klāt "runasvīram", kas tik dāsni piedāvāja atstāt 40 santīmus maizei un piedāvāju iesvērt kilogramu pa zobiem un spaini vemšanai un vēl izsist čekiņu. Es biju tik nenormāli nikns, ka man sāka trīcēt sažņaugtā dūre - un jā, bija tapis fantastisks plāns, kādā secībā šie mēsli tiks izmētāti.
"Nē, nē, viss ir kārtībā, mēs esam pazīstami, tikai aprunājamies", atņurdēja viens no korišiem. Otrs man rāda invalīda apliecību un bubina - "palīdzēt vajag".
Prasu sievietei ko šiem mēsliem vajag - "Nē, nē, viss ir kārtībā, viss ir kārtībā - lūdzu ejiet".

Nu, ja "viss ir kārtībā" es neko vairs nevaru izdarīt... Un tas ir nākamais WTF - gļēvi "vīrieši" un iebaidīta sabiedrība. Iebaidīta tikai tā iemesla dēļ, ka varbūt tas viens no simta, kad jamie nāks vēlreiz - tā arī nenoies garām. Cilvēks tirgo kaut ko uz ielas ne jau tādēļ, ka viņš peldējas naudā, vai grib nopirkt Sony Bravia teļļuku, bet laikam dēļ tā, ka ir totāls pizģec ar naudām un nav ko bāzt mutē. Bet ir lopi, kuri var tenterēt apkārt un darīt visu, kas vien ienāk prātā un viņi, jūtas visvareni, jo redz - vidējais aritmētiskais letiņš noies garām un tikai palūrēs.

PS. Liels paldies maniem vecākiem, kas man ir ieaudzinājuši šo rakstura iezīmi - nelikt pimpi, ja kāds ir nelaimē!

"Rūm sērvis? Por favor senjõr, zēr iz a mūvie on TīVī... Jēah, "Monkey planet". Hov dõ ai svič teh langvidž to fõr ekzample - engriš?

--
1. Back and tired!
2. Don't fuck with spanish.

Es nerakstu tādēļ, ka man viss ir kruta, esmu prom, un 1 gigabaits interneta te tiek svērts pret unci zelta.
Paldies, komrād par sapratni, jo komentāru nebūs. Komentējot varu palikt bez pusdienām, lol

Labi, sūds ar hipsteriem, bet es nesaprotu, kādēļ man šodien stāvēja blakus kāds labi kopts vīriešu kārtas pārstāvis transportā, un aizdomīgi uzsmaidija, kad ieraudzija mana telefona "desktopu"

( šāds viņš i' )

Vecajos labajos laikos, kad bija "Zelta Depo jaunatne"/RAV/ZVĢ - bija dažnedažādi iedalījumi, piem.:
"Emo" (lolololol, bet nez kapēc mani iesauca par emo...)
"Kojāņi" (Korn fani)
"Kačātāji" (kkas līdzīgs "Kojāņiem", tikai tie klausijās arī kko līdzīgu Taproot, Deftones POD utt.)
"Hardkõristi" (kas gāja roku rokā ar metālistiem - Šitajos btw biju arī es, par ko nenormāli lepojos, jo spēlēju giču bendā. HC klausos vēl joprojām, bet nav tāda klemme uz to, lol)
"Panki" (tie kas nemazgājās un bija grebenes).

Toreiz vēl bija stilīgi grupu, kā formējumu, saukt nevis par "grupu", bet par "projektu". Piem. Oskars: "Eu, Edgar, neaizmirsti - rīt mums ir projektam mēģis!"

A kas tagad ir? Hipsteri un ne-hipsteri? :D

Vakar Sandis Baumanis teica - "Nekas mazā, šoreiz pie Torņkalna baznīcas ar izstieptu roku, stundu pālī būdams, nestāvēsi" un gardi par to iesmēja savā, diezgan ievērojamā, bārdā.

Sākām ar konsumēšanu iekš "Bubamara" (tāds diezgan nais iestādījums, kur bārmene mani redzot prasa - "Nu ko, kandža?"), kur izlaidu 3-4 mēriņus un tad - "Ala". Vieta, kas, kā šķiet ir ar kaut kādu maģisku, neizskaidrojamu štelli. Kā es tur nokļūstu - viss ir kruta un interesanti. Piem. "Space Dog'ā", kas man sēž jau aknās - nekā tamlīdzīga. Trobelis, hipsteri un bremzēta šmigas saliešana pie bāra. Toties "Alā" - viss pa pirmo. Smaidīgi un forši cilvēki - pie tam nobriedusi publika, bārmeņi, kas apkalpo, atļaušos teikt, ka, ar personīgu pieeju ikvienam un foršs interjers.

Mēs bijām jau ar viegli debīliem smaidiem - aka "fīlings" jau bija, kad man vienkārši pienāca klāt pasakaini skaista jaunkundze, paņēma mani aiz rokas un pateica: "Tā, un tagad mēs kārtīgi izdejosimies". Mēs bijām deju plača kingi. Cilvēku bija daudz, bet ap mums bija izveidojusies "safe" zona, kuras ārpusē bija neatraktīvi pārīši, kas mūs novēroja ar skaudību. Trakojām un likām batonu ko visi apkārt par mums domā.

Viņu nozaga viņas kursabiedri, kur puišu kolēģija mani nopētija ar tādu kā "noooo, you don't" skatienu. Uz atvadām man ar trauslu sievietes rūpīgumu noglaudija vaigu, nobučoja uz pieres un pasmaidija - "Mēs vel tiksimies...".

Ze end!

--

Šodien smaidu, kā debīlais no Straupes. Ir nenormāls pozitīvo emociju lādiņš visai nākamajai nedēļai. Man atkal ir jāiet uz turieni - viņi noteikti kaut ko izsmidzina gaisā.

Sandis Baumanis apsolija mani pieliet. Pipec man ir.

Btw, mes driz parvacamies uz "Ala". Nepazistamas un pazistamas sejas velkometas pievienoties musu kautrigajam plostam.