sestdien vakarā gulēju un čīkstēju, ka negribu nekur ārā, pilsētā (!). rezultātā bija the edge of tomorrow. pat patika. tikai palika tāda liela nospiestības sajūta, jo no filmas es laikam paņēmu tikai to atkārtošanās un noguruma sajaukumu, kad viņam viss bija jau pieriebies un nekam neredzēja jēgu.
vakar mani vajadzēja pierunāt (!), ka vajag uz mašina vremeni iet. tā ar mani reti gadās.par ko milzīgs prieks - biju uz pavārkursiem, par ajūrvēdu un olbaltumvielām. man tur viss garšoja un tie filozofiskie aspekti arī. ideja par gaļas neēšanu un meditāciju man ik pa brīdim uzbumsī virsū. un tad es tā padomāju, ka jā, vajadzētu. un tur tas arī paliek. laikam tā gribēšana un motivācija vēl nav tik stipra. |