| Dec. 17th, 2007 @ 01:30 am * |
|---|
Skaņa: Deborah Cox - Just be Good to Me
Jau diezgan pasen esmu pieņēmusi kā aksiomu, ka cilvēki ir dīvaini. Tāpēc mēģinājumi to noliegt un teikt - nē, es esmu normāls, es neesmu dīvains! izraisa smaidu. Jo man pat grūti iedomāties, kas tad īsti realitātē slēpjas zem šī vārda - normāls. Tāpat kā Zeme griežas, Saule spīd, Cilvēks ir dīvains un kaut reizi izdara ko pilnīgi absurdu un neloģisku. Pat tie, kas no pirmā skata liekas tādi, bez īpatnībām, tuvāk pavērojot, atklāj ko visnotaļ interesantu un savdabīgu savā dzīves uztverē, rīcībā utml. Mazās dīvainības. Reizēm tās ir smieklīgas, reizēm baisas, reizēm nenozīmīgas, bet reizēm grūti saprotamas. Tomēr "cilvēks normālais/vidējais/statistiskais" man šķiet tikpat nereāls tēls kā Ziemassvētku vecītis, kurš nu jau dzīvo Kirgīzijā :)
//Katrus Zsvētkus kādi zinātnieki nāk klajā ar kārtējo aprēķinu, cik ātri viņam jākustas un cik tas ir nereāli. (http://www.tvnet.lv/zinas/tehnologijas/mistika/article.php?id=525487) Un katrs šāds nopietns mēģinājums man liek aizdomāties, ka varbūt Vecītis ir. Jo par neesošu Vecīti nopietniem vīriem tiešām nebūtu vērts domāt. |
