| Feb. 26th, 2014 @ 11:00 am . |
|---|
kaut kad pagājušonedēļ vajadzēja pasēdēt vienā prezentācijā, par kuru jau pēc 10 min varēju pateikt, ka, ok, interesanti, bet uz mani neattiecas un principā ne no tā gala jautājums jāskata, un vispār, man daudz darba. bet vajadzēja sēdēt stundu un ik pa brīdim pamāt galvu. sajutos nīgra par tādu laika tērēšanu. un atcerējos, kad vēl tā bija, tikai reiz simts. pagājušā pavasara braukāšana uz bru, agrā celšanās, sēdēšana no rīta un vakarā lidostā, ilgā gaidīšana un tas, ka neredzēju tam vispār, pavisam nekādu jēgu, radīja kopumā tādu riebumu un pretrunu starp to, ko gribu un jūtos, un to, kas ir jādara, ka tagad joprojām no tā ir trauma. ir vērts ik pa brīdim par to atcerēties, lai saprastu, cik tagad ir labi un kāda tā ir greznība - varēt plānot tai skaitā savu brīvo laiku (pēc darba nestrādāju, nemaz, vienkārši nevaru sevi vairs piespiest, pat ja vajadzētu) un darīt vairāk vai mazāk to, kam redzi kaut kādu jēgu un pret ko nav iekšēja pretestība. tā pretruna starp iekšiņu un āriņu nekur nepazūd. un tā var tikai sevi sabeigt un justies vienkārši sūdīgi, kas izpaužas visā, kas apkārt. bet nu, pieredze, protams, noderīga. lai zinātu, ka tā vairs negribu darīt. |
