Vai vecāki var būt mani labākie draugi un vai es varu viņiem uzticēt visu, kas man uz sirds?

Iekļuvu vakar pirmajā savā autoavārijā...

Iemāciet mani nedomāt...

Es šodien sapratu, ka es vienkārši nespēju nevienam izkratīt savu sirdi... Jo citādi es sagraušu savu tēlu - mūžīgi dzīvespriecīgais cilvēks, kuram nekas un nekad nekaiš...

Kāpēc visi cilvēki iemīlas un jūtas laimīgi, bet man šī sajūta rada tikai sāpes un bailes?

Cik gan patiesība maz vajag, lai justos labi... Aizgāju paelpoju svaigu gaisu, nedaudz papļāpāju un pajokoju ar cilvēkiem... Un, lūk - dzīves prieks manī atgriežas! =)