| Tie |
[Oct. 16th, 2006|08:21 pm] |
politologi nav tikai strukturāli kreisi, viņi ir tik pārbijušies, ka vispār baidās kristiski domāt.
Tāpēc tiek radīti demokrātijas diskursi, kura trancedentāli caurvij visu politologa būtību. Un tad tālāk visa dematie tiek virzīta vai nu uz pagājušā gadsimta 60-tajos gados ASV pieredzētajiem demokrātijas "ziedu laikiem", vai arī pavisam imagināru ideālo modeli. Man nepatīk jautājums par mūsdienu demokrātijas leģitimitātes krīzi - tādus jautājumus rada vispirms uzstādītās pārāk lielās ambīcijas (tā ka pašam nav bijusi saskarsme, iespējams sociologiem vai filosofiem ir nedaudz savādāk), kā arī visu caurvijošos bailes -
- no darba, grantu un uzturas līdzekļu zaudēšanas, jo no tā varētu ciest politologs un viņa ģimene
- no bailēm uzdot jautājumu par līdzšinējās rīcības jēgu
PR cilvēki liek lietām notikt dažādos interesantos veidos, neuzdod muļķīgus jautājumus un palielina peļņu, kā arī kopējo labumu. Tā. |
|
|
