Kopā |
[Apr. 17th, 2006|11:16 am] |
ar stunt šodien gads te.
|
|
|
Ja |
[Apr. 17th, 2006|04:28 pm] |
[ | Skan |
| | CocoRosie - 1910 (Munich LIVE recordings) | ] | man kāds prasītu, tad es visiem stāstītu, ka no Gas van Santa filmām labākā ir tieši Elephant, ko man beidzot izdevās noskatīties pagājušajā nedēļā. Režisors, gan laikam vairāk ir pazīstams ar Good Will Hunting My Own Private Idaho, vai arī Psycho 98gada rīmeiku. Ja būsim pavisam godīgi, filma ir patiesi kaitinoša, īpaši skaudri to izjutu pats, jo paralēli filmas baudīšanai, visu laiku nepameta sajūta, ka vienlaikus taču varētu paspēt pagatavot sev vakariņas un arī izlasīt jauno The Economist, uzzinot daudzkā vērtīga. Pirmo reizi šādas izjūtas parādās filmas sākumā un filmas notikumiem attīstoties, tās arvien pieņemas spēkā. Šo dīvaino sajūtu, kas ir tik līdzīga, kā skatoties, piemēram Amarelo manga vai Trois coulerus:Blue pastiprina nomācoša déjà
vu sajūta, jo liekas, ka to visu mēs taču esam pieredzējuši un visas iespējamās versijas izspēlējuši savos prātos. Filma mums nemāca dzīvot, bet atgādina, ka mēs visi esam pelnījuši nomirt, lai cik "slimi" no malas tas arī varbūt izskatītos. Un no malas izskatās tieši tā, kā par to sapņo miljoniem Latvijas un visas pasaules pseidointelektuāļu, kuri izjūt mistisku solidaritātes apziņu ar "nevainīgiem" "amerikāņu" proletāriešiem, māksliniekiem vai topošajiem darba devējiem. Un parunāt arī nevienam īsti nav par ko, jo nekas tāds jau nevienam nav sakāms.
|
|
|