| Mani |
Jan. 21st, 2006|04:08 pm |
lielos vilcienos raksturo pagātne un nākotne. Nākotne nāk ar miera vilni un nolemtību. Ja vēl pirms gada uzzinot par mikročipiem, kas pavisam drīz tiks ievietoti mūsu galvās, lai mēs spētu sekmīgāk norēķināties par pirkumiem, es sāktu smieties, tad pašlaik man pat tādas domas neienāktu prātā. ( Mēs taču visi atceramies dažas spilgtas epizodes no seniem vesterniem, vai nedaudz jaunākām road-movie, kuru varoņi turpmāk visās pagātnes un nākotnes filmās izskatītos smieklīgi, jo laupīšanai vai zagšanai būtu zudusi jebkāda jēga. Turpmāk visas epizodes ar Ņūmeksikas vai Arizonas degvielas uzpildes stacijām kļūtu par ideālāko absurda iemiesojumu nākotnes cilvēka perfekti sakārtotajā pasaulē. Un tie smiekli, jau būtu nevis par kāda pietiekami nesocializēta bērna jautājumu, kurš vārdos censtos ietvert tikko redzētās, savstarpēji nesavienojamās pretrunas, bet gan par šo bērnu vecāku PATIESO sašutumu un neizpratni par 21.gadsimta cilvēka audzināšanas sistēmas kļūdām.)
Pašlaik man tas šķiet nenovēršami patīkami.
Dream On. |
|