MrVirsaitis

Bieži ir sanācīs dzīvē gan kontaktēties ar cilvēkiem kuri uzskata ka dzīve ir labāka tur kur mūsu nav, gan pašam būt par šādu cilvēku. No vienas puses es uzskatu ka ta sir tikai normāli, ja skaties uz kaimiņu vai kādu veiksmīgu cilvēku un vēlies viņam līdzināties, lai arī savu dzīves kvalitāti uzlabotu, bet no otras puses skatoties – cilvēki pārāk bieži neatceras vai pat nemaz neiedomājas ka daudz kas jau viņiem pašiem ir tāds, uz ko citi skatās ar skaudību. Protams, daudzi, uzzinājuši ka viņiem ir tas, ko iekāro citi cilvēki, saceltu degunus gaisos un kļūtu iedomīgi, nevis vienkārši iegūtu apgarotāku pašapziņu. Grūti teikt kāds es pats būtu realitātē, kad uzzinātu par saviem slēptajiem talantiem, kurus citi vēlas sev, bet man gribētos ticvēt, ka es neturētu visu pie sevis. Es, šķiet, arī padalītos.

Par laimi, pēdējos gados ir vairāk sanācis pievērst uzmanību, apzināties un izdzīvot mirkļus kad saproti – jā, es esmu šeit un man ir labi! Ar vai bez citiem cilvēkiem kuri ir klāt. Vienalga vai aizej uz kino, vai satiec kādu paziņu un izdomājat ieiet kādā kafejnīcā uz tasi tējas, vai arī savācaties ar džekiem lai uzrullētu vienu smaržīgu kāsi, iemalkotu šņabi, paspēlētu kārtis un paskatīto kādu filmu. Visas tās sarunas un joki, un citi mirkļi tevi iekšēji pilda un silda, un rada sajūtu ka esi tieši tur kur tev jābūt. Un domās vari noskaitīt: “Es esmu šeit. Es esmu tagad. Viss notiek!”.

Ja nesaproti kā lai dzīvo – dzīvo laimīgi!

Piektdiena. Ir piektdiena. Parasti piektdienās “pēc noklusējuma” ir jābūt maķenīt labākam garastāvoklim kā citās dienās, vai ne? Vismaz “no astoņiem līdz pieciem” cilvēkiem noteikti. Aču šodiena ir savādāka. Šodien, par spīti tam ka neesmu jēdzīgi izgulējies dēļ puscaura miega, jūtos fenomenāli labi. Un tās ir atblāzmas no negaidītas (neplānotas), bet pašsaprotamas lietas – komplimentiem. Uhh, kā tie ceļ spārnos! Runa, rpotams, ir par vakardienas ātro randiņu pasākumu.

Un tomēr, piedzīvotās sajūtas un pieredze like aizdomāties – kā lai iemācās dabiskā veidā pašam piešļākt asinīs pamatīgu devu adrenalīna un dopamīna kokteilim? Kā lai ieslēdz to “sporta pārnesuma režīmu” savām ikdienas gaitām? Kā pacelt pašapziņu un iztaisnot muguru ikdienā un sasniegt zvaigznes? Jautājumi. Jautājumiem vajag atbildes. Jautājumi ir izsalkums, bet atbildes pārtika. Daba nemīl tukšumu. Tukšumam vajag ziedojumus. Ziedojumiem nav jābūt lietām kas mums ir svarīgas. Kā ziedojumus var atmest arī savas bailes, sliktās īpašības un, es nez`, pat vecas apenes. Ziedojot kaut ko atbrīvojas telpa un resursi, kurus var izmantot lai iegūtu to kas ir vajadzīgs, ko gribas vai kas katru no mums dara laimīgu. Dažiem cilvēkiem ir jāsaka ardievas, lai būtu iespēja kādam citam pateikt “namasté”.

3. Visi cilvēki nes laimi. Daži ar savu klātbūtni, citi - ar prombūtni.

Vakar bija viens no tiem vakariem kurā tika svinēta mūzika. Bija mēģinājums šī gada The (..) Makers koncertam. Šogad mūsu grupai nosaukums ir The Baby Makers, pagodinot to ka mūsu Lienei puncī sēkla. He. Smieklīgi sanāca pateikt.

Es vairs nespēju atminēties cik sen mēs šo padarīšanu aizsākām, bet tā ir kļuvusi par patīkamu tradīciju – vismaz reizi gadā savākties mūsu oriģinālsastāva trijotnei un sadomāt konceptuālu kaverkoncertu piesaistot vai nepiesaistot citus. Tā ir patīkama sajūta – spēt apzināties ka vari dāvāt citiem prieku un smaidu. Un vispār – likt citiem just. Tā ir meditācija gan katram pašam sev, gan kopā. Šogad vajag siltu dzērienu (alkoholisku), piparkūkas un sveces. Redzēsim cik daudz no tā visa mēs reāli izdarīsim. Lai nu kā – 22. decembra vakarā, krogā GreenWood Bar.

Ar laimi ir tāpat kā ar mehānismu – jo vienkāršāks, jo retāk bojājas.

Šajā dienā, tieši gadu atpakaļ, sāku tādu kā izaicinājumu ar nosaukumu “100 Laimīgās Dienas”. Uzdevums bija pavisam vienkāršs – jāapņemas kādā no soctīkliem katru dienu publicēt bildi ar kaut ko par ko es priecājos. Un tā 100 dienas no vietas. Bez pārtraukuma.

Sākotnēji šis izaicinājums likās tāds nieks vien, bet pēc kāda laika sāka parādīties visādi untumi – vai nu slinkums, vai nu nebija īsti laika, vai nu gluži vienkārši nelikās ka tajā dienā gribas priecāties. Bija visādi stulbumi un attaisnojumi kas mēģināja ārā, bet pats muļķīgākais, kā tagad atskatos, bija iekšējais apgalvojums “nav taču par ko priecāties”. Un tad nācās visām varītēm atcerēties savas iepriekšējās atklāsmes un sagrupēt savas domas un emocijas lai kaut cik saņemtu sevi rokās pat tajās dienās kad smaids uz lūpām bija uzspiests. Es vienalga piespiedos un atradu pāris sekundes vai minūtes lai izpildītu izaicinājuma nosacījumus.

Tagad atskatoties atpakaļ viss šķiet tādā kā sapnī. Tās 100 laimīgās dienas bija interesants piedzīvojums un noteikti atstājis iespaidu uz mani un manu dzīvi. Tagad mēģinu izdomāt kāds varētu būt mans nākamais 100 dienu izaicinājums.

Laime – kad manas vēlmes noģībst no manām iepsējām.

Pieteicos aiziet uz paziņas rīkotu “ātro randiņu” vakaru. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmām kārtām jau tamdēļ, ka kopš šķiršanās ar sievu (miljons gadus atpakaļ) nav sanācis izveidot nopietnas attiecības. Bija vairāki mēģinājumi, bet tā arī nekas prātīgs - tad es par izvēlīgu, tad dāmas neizlēmīgas un lēnīgas, utt. Bija arī gadījums kad man viena brūte uzbruka ar nazi jaunā gada rītā. Pilnīgā pālī. Meh. Tās vien dzīves pieredzes. :)
Otrkārt, ir dzirdēts par šādiem randiņu vakariem jau iepriekš un bija doma “kaut kad” aiziet paskatīties kā tas dzīvē izskatās salīdzinot ar visādām versijām no filmām vai bilžu kolāžām no iepazīšanās portālu rīkotiem pasākumiem. Treškārt, lai brīvā vakarā nesēdētu mājās, bet izdzīvotu kaut vai interesantu stāstu kuru čomiem pie aliņa pastāstīt. Ceturtkārt, lai palīdzētu paziņai ar dzīvo masu pirmajam pasākumam. Vārdu sakot – nulle ekspektāciju.

Pieteicos jau pasen. Kaut kad Oktobra vidū. Visu laiku jau biju aizmirsis un dzīvoju savu mierīgo dzīvīti tālāk, un vien tikai ik pa brīdim šo visu atcerējos. Jāpiezīmē, k alai piedalītos pasākumā bija jāiesūta aizpildīta anketa un 12 EUR dalības maksa. Ņemot vērā manu sliņķa dabu un žēlumu pret 12 EUR (lietderības, ne žīdisma dēļ) īpaši neiespringu uz reģistrācijas prasību ievērošanu, līdz vakar man zvanīja paziņa kas organizē šo pasākumu. Pierunāja tomēr. Tagad jāpilda anketa un jāmeklē kaut cik pieklājīga bilde. Arī dalības maksai man piedāvāja 50% “čoma” atlaidi. Patīkami, vai zinies. :D

Tā nu atvēru šorīt atkal to anketu. Tā jau nekas – kontaktinformācija jānorāda, jāuzraksta 3 lietas ko gribi savā partnerē, 3 lietas ko negribi un tad ‘aizskrullēju’ līdz beidzamajam jautājumam – jānosauc 3 lietas ko es izdarītu, ja rīt pienāktu pasaules gals... ‘Čīzes’! Es esmu neskaitāmas reizes fantazējis par pasaules galu un to ko es darītu ja zinātu ka visi riebekļi nomirs. Un pavisam drīz. Esmu iztēlojies visādas lietas un aktivitātes – sākot ar puspasaules apskaušanu un beidzot ar došanos uz kādu ieroču veikalu un masu slaktiņa uzrīkošanu pēc kura stāvētu jūras krastā un apmierināti pīpētu cigāru savās pēdējās dzīves sekundēs, kamēr tava māte man sūkātu… Nu labi jau labi – par tavu māti es iedomājos vien tāpēc, ka uz darbu braucot klausījos Louis CK uzstāšanās fragmentus.

Nu lūk, doma jau ir tā, ka esmu par šo jautājumu domājis iepriekš, bet nu pēkšņi man galva tukša. Varētu uzrakstīt pirmo kas ienāk prātā, bet vai tas būtu pareizi? Tas ir, nav jau tā ka par ierakstīto šajā anketā kāds mani tiesās, bet tomēr vajag izdomāt kaut ko… vairāk atbilstošu ātro randiņu anketai. Un te jau nu vairs nav nekādas pareizās atbildes. Katra, kura lasīs (ja lasīs) interpretēs to pa savam. Sasodīts! I need to give less fucks!

Nu redz, ar tādām domām mans prāts piedrazojies šajā otrdienas rītā.

Savādi, bet jau kādu laiku mani nepamet doma, ka ir jāatgriežas pie pagātnes. Pie saknēm. Pie vērtībām. Savādi tas šķiet tamdēļ, ka es pēc “dabas” mēdzu dzīvot gremdējoties atmiņās. Citreiz vairāk, citreiz mazāk. Un līdz galam neiztulkojot šīs savas zemapziņas kaprīzes esmu spiests samierināties ar šīm “savādajām” dziņām.

Nevienam neesmu slēpis ka esmu visai dīvains putns un ar to kas notiek manā galvā reizēm ir bezspēcīgi cīnīties, taču pašam šķiet ka ar diezgan intensīvu darbu esmu spējis panākt rezultātu kas nav vairs tik bīstams pašam sev. Tomēr vēl aizvien mani kā niķīgu un neapmierinātu bērnu nomāc dažādi jautājumi. Tie paši, ar kuriem daudzi nu jau pieaugušie kaut kā veiksmīgi ir spējuši sadzīvot vai pat tos noklusināt. No vienas puses varētu teikt, ka esmu krietni pārspējis pamatīgu kvantumu savu vienaudžu vai pat šīs planētas populācijas, bet tajā pat laikā es apzinos, ka ne sūda nezinu un īsti neesmu gatavs šai dimensijai. Abos gadījumos es gan priecājos, gan.. palieku domīgs. Un interesanti ir tas, ka mani neapmierina tas, ja es palieku domīgs. Man vajag rast kādu gudru domu vai risinājumu. Bieži vien pie risinājumiem ir jāstrādā gadiem. Vai arī tās ir pēkšņas atskārsmes kas norāda uz to, ka vienkāršās un pašsaprotamās lietas acu priekšā nemaz nav tik vienkāršas un pašsaprotamas, un tās kas ir tālas un distancētas patiesībā ir tuvākas nekā drīkst.

Un kam lai tic? Sirdij? Prātam? Grāmatām? Pieredzei? Stāstiem? Apreibinošu vielu stimulētām atklāsmēm? Ņemot vērā ka “ticēt” pati par sevi ir infantīla darbība, konstanti nonāku strupceļā sarunās ar sevi. Man gribas saprast kas ir tas kāpēc vajag būt šeit un kāpēc elektromagnētiskajiem impulsiem ir iedoti gaļas apvalki ko saucam par ķermeņiem. Gribu zināt kā dēļ ir vērts dzīvot tajā brīdī kad saproti to ka esi 31 reizi aprotējis apkārt zvaigznei uz milzīga sfēriska kosmosa kuģa ko saucam par planētu Zeme. Es gribu zināt kas man ir jāizdara tāds, lai es skaitītos dzīvojis, jo lielos vilcienos esmu to izdarījis. Esmu sasniedzis pieauguša cilvēka fizikālos apjomus, esmu sapratis ka nihilisms ir atbildējis uz jautājumu par mūsu eksistenci (nekam nav nozīmes, jo mēs visi mirsim), bet vai tas ir tas? Es, protams, par visu priecājos un esmu pēc dabas pozitīvs, atvērts, mīlošs cilvēks. Pēdējo 5 gadu laikā esmu strādājis pie savas pasaules uztveresun pašapziņas un esmu krietni mainījies, bet tālāk es vienkārši neredzu nekādus izaicinājumus. Es neredzu jēgu turpināt patērēt šīs dimensijas resursus. Esmu gatavs nākamajam pakāpienam, nākamajam izaicinājumam, bet visu laiku tieku ierauts līdzīgu notikumu virpulī. Spirālē. Man ir vajadzīga jauna perspektīva no kuras paskatīties uz visu, bet rodas sajūta ka nekā vairāk arī nav. Kā tādā vecā TV konsoles spēlē kurā līmeņi ir tie paši un mainās vienīgi ātrums un sarežģījumu biežums līdz tevis kontrolētais varonis mirst.

Es neesmu suicidāli tendēts, bet es tiešām nespēju sagremot to, ka tagad vēl kādus 70 gadus man būs jāturpina šādā garā. Gandrīz katra diena man ir kā piedzīvojums un katra diena ir vairāk vai mazāk vērtīga, bet kāda ir jēga visu šo pieredzi uzkrāt? Lai būtu ko pastāstīt vecumdienās cilvēkiem kuriem tāpat maz interesē citi cilvēki un to pieredze? Galu galā, vecumdienās visi domās par to kā viņi savu dzīvi nodzīvojuši nevis gribēs dzirdēt citus. Kādam nodot informāciju? Pff, cik daudzi cilvēki mācās no citu kļūdām? Lai nebūtu deģenerāts un saprastu pasauli? Esmu mierā ar šī brīža sasniegto un nedomāju ka vēl 70 gadu laikā es varētu uzkrāt atbildes. Drīzāk muļķīgus jautājumus. Es negribētu būt Dalailama kuram katrā publisko lekciju ciklā uzdod milzīgu kvantumu jautājumu kuri ir vienkārši debili un tāda sajūta, ka cilvēki tiešām ir sekli. Un man nav arī nepabeigtu darbu. Man nav un nebūtu bail aiziet. Tāpat pēc viena gaļas gabala elektrisko impulsu izsīkšanas (t.i. pēc nāves) nekas vairs nav svarīgs. Cilvēki nesaprot, nespēj pieņemt domu ka nekas nebūs svarīgs. Nebūs ne domu, ne uztraukumu, ne elpas, ne sēru... nebūs nekā. Nebūs tukšuma un nebūs arī pilnuma. Vienkārši nekas pēc nāves nav.

Bet smaidīt vajag. Tad ir priecīgāk un pozitīvāk gaidīt neatgriezenisko galu. :)

What color of fire burns in your soul? Blue You're happy, funny and like to joke about. You often get in trouble but everyone likes you and thats the main thing. You can be annoying sometimes, and think yourself as more important than others, which you basically are.

Click Here to Take This Quiz Brought to you by YouThink.com quizzes and personality tests.

(..) Bļaģ.. ko es te gvelžu?! Pilnīga huiņa veļas no manis ārā. Man ir apnicis visu laiku izdabāt. Man ir slikts garastāvoklis. Gribas kādu iepļaukāt, izkauties… Esmu galīgi pikts. Negribas neko vērtīgu, nozīmīgu… Melnzemi saņemt plaukstās un spiest sev pie vaigiem lietainā vasaras rītā. Izmisīgi brēkt pēc taisnības. Jā, pēc taisnības. Tikai kādā jomā? Fakit! Pie dirsas visas pieklājīgās vērtības! Iedzimt olas dzeltenumā un izšķilties uz 6000 grādu karstas saules. Smadzenēs pamazām iestājas pilnīgs šat-daunis. HAOSS!! HAOSS!! HĀŌSSSSSS!!! Iss ir slikti. Viss, bļaģ, ir slikti.



Ej dirst!

Tikko ieskatījos un ar šausmām secināju, ka pēdējo, nu jau gandrīz divu gadu laikā esmu rtakstījis šeit ar apbrīnojamu regularitāti. :D Sarkasms. Kāpēc es šo vienti neizdzēšu..? Droši vien, ka patiesais iemesls tam ir tas, ka ar šo man saistās ļoti daudz atmiņu..

Maniem sekotājiem, ja vēl kāds te uzturas, varu piebilst to, ka visticamāk 25.02.2012, klubā "LMA Studentu Klubs" prezentēsim manas grupas The Factor debijas plati "Ļauj Man Dzert!". Ieeja būs, visticamāk, bez maksas. Uz vietas varēs iegādāties arī CD un maikas piemiņai. Ņemiet arī marķierus vai pildspalvas līdzi, jo autogrāfu tīkotājiem es nekad neatsaku :D (starp citu, interesantā kārtā to kļūst arvien vairāk).

Sīkāka informācija un svaigākā informācija parasti tiek operatīvi nodota caur citiem kanāliem kuriem aicinu pievienoties, proti:

Grupas oficiālā mājas lapa:
www.thefactorband.com [jaunumi, dziesmu lejupielādes, videoklips]

Tviterī:
@thefactorband [grupas oficiālaos profils]
@MrMirrow [mana privātā ateja]

Draugiem:
http://www.draugiem.lv/thefactor

Facebook:
http://www.facebook.com/thefactorband

Youtube:
http://www.youtube.com/user/thefactorbandtv [ir pieejami daži video ar mūsu grupu]

... un nav ko ierakstīt. Viss ir kārtībā. Viss ir labi. Tviterī biju (vai vēl aizvien esmu?) iesprūdis vairāk nekā te. ir tik daudz ko stāstīt/rakstīt un tāpēc nekas pār pirkstu galiem neveļas. šodien vairs neko negribas, bet varbūt tas ir dēļ tā, ka degustēju pasaulē jaunu šņabja marku ar klientu, kura šņabim taisam ekskluzīvu iepakojumu. ja vien būtu viens mazs pasūtījums. es uzreiz šim klientam izsmeltu piemaksas apjomu ar vienu piegādi.. sasodīts! vajag naudu! :)

Tā skan šodienas atziņa. Vai cik maļama tēma.. pat pamodina manas vēl guļošās pelēkās šūnas.

Gribētos jau šodien dzīvot arī pēc šīs atziņas, bet laikam nesanāks gan. Šodien kārtīgi jāsaņemas un jāpastrādā. Ļoooooti daudzi klienti gaida no manis cenas un vēl viskautko. Es pat nezinu kā lai ar visu tiek galā, bet nāksies! 3h laikā vēl budžeta cipari jāiesniedz.. vē! Darba pāri galvai un negribētos to darīt. Bet ir reizes, kad vajag paaudzēt arī kuprīti. Protams, nevajag jau itkā pārcensties un nokraut sevi, bet ko darīt, ja darbiņš ir vajadzīgs?

Es varētu arī sākt malt par politiku un nodokļu sistēmu, kuru plānots piemērot no 1.janvāra un vēl dziļākā nākotnē, kas nudien "rosina patriotismu", bet kam tas vajadzīgs?! Viss visiem tāpat ir saprotams.

Labāk alus puncis nekā darba kupris... he. Bet vajag jau to Darba kupri lai būtu alus puncis. Protams, dažiem izredzētajiem šai pasaulē ir savādāk, bet ne mums.

Viss! Pagaidām jāturpina strādāt!