piezvanīja brālēns, tas, kurš ārzemēs. kādreiz tuvs, kopā skatījāmies "Predator" Rēzeknes televīzijā, tas patiešām satuvina cilvēkus, īpaši, ja pēc tam ir tik ļoti bail, ka vienatnē nespēj aiziet uz ārā esošo tualeti, jo tur noteikti Švarcnēgers ir iekšā un tamlīdzīgi krusta zirnekļi, kas taču ir indīgi ("lūdzu, lūdzu, lūdzu atnāc ar mani uz toleti, tikai NESKATIES!"). man viņš joprojām rūp, brālēns, ne Švarcnēgers, bet patiešām nespēju atcerēties, kā sauc viņa bērnu, kā sauc viņa sievu, kā sauc viņa suni, kā sauc viņa automobīli (un vispār, kā sauc viņu pašu). un vispār man šķita, ka atkal zvana un grib, lai es kaut ko apšaubāmu abonēju, otra versija, ka zvana kaut kāds krievs un tūliņ prasīs kaut kādu apšaubāmu Vovku. bet tā kā tas bija brālēns, tad viņš neprasīja nedz Vovku, nedz arī piedāvāja abonēt, bet sāka vienkārši stāstīt. un visā tajā vienkāršībā es taču nesapratu, kas tie par cilvēkiem, par ko viņš runā un tad, kad beidzot sapratu, arī viņš visu bija sapratis.

es eju uz vācu valodas kursiem, ko apmaksā valsts. arī manus kursabiedrus apmaksā valsts un tātad it kā nevajadzētu sūdzēties par to, kas tev tiek par brīvu velti, ja. lielākā daļa no viņiem sapņo pārcelties uz Vāciju, jo "tur tak ir paradīze", "nu,ja, tur tak tie cilvēki pavisam citādi - kulturāli ar lielo burtu," tā viņi spriež, cer un sapņo, un ir tik ļoti aizrāvušies, ka neviens pat nepaceļ galvu un neatņem manu sveicienu, kad ienāku klasē.

bet kursos ir arī viena sieviete, kas pēkšņi sāka ar mani runāt un pat smaidīt, un apvaicājās, vai labi izslēpojos. man izbolījās acis par viņas ekstrasensoriskajām spējām, bet tad izrādījās, ka tas ir tas pats Elements zilajā kombinezonā, kas mežā nekad neatbildēja uz manu sveicienu un nekad, nevienu pašu reizīti nedeva ceļu, tikai šķīla naidīgus skatienus. viņa izteicās, ka šī riebīgā valsts nu jau gan ejot uz grunti un jābraucot prom uz Vāciju, cik vien ātri var.

un vēl es pamanīju, ka visbiežāk tieši pašiem naidīgākajiem un ūsainākajiem pie apģērba piešūti nevis parasti atstarotāji, bet smaidīgie "smaidīklīši" visādās krāsās. katrreiz, kad atskatos, lai redzētu, vai šāda sejas izteiksme izskatās tieši tāpat arī no aizmugures, man uzsmaida (ar sievas roku) pie kapuces piešūts smaidiņš, sak, atvaino, es patiesībā neesmu tāds, pie Visa vainīga šī ļaunā, ļaunā dzīve. un valdība (:

čau, chimera, man arī prieks! biju pasaules lielākajā kebabērijā Vācijā, bet tagad esmu atpakaļ, lai kopā ar pārējiem un šo valsti diendienā ietu uz grunti un visiem iespējamajiem galiem (:

starp citu - vienīgie neskaidrie jautājumi "skandalozās" izstādes "Hitler und die Deutschen. Volksgemeinschaft und Verbrechen" sakarā man ir tikai divi: kur tad, sasodīts, bija visi izslavētie svētceļotāji neonacisti tieši tad, kad es biju ieradusies? un vai tā vācu sieviete paģība tādēļ, ka starp eksponātiem atpazina sevis pašas rakstīto apsveikumu Ādolfam dzimšanas dienā, kas sākās ar uzrunu "Ach, mein liebes Hitlerchen," vai arī tomēr tā milzu saviļņojuma dēļ, kas radās, redzot brīnumjauko Gēringa dizainēto apģērbu līniju.

starp citu, es ļoti smējos un sajutos ļoti kā mājās, kad, prom esot, izlasīju internetā ziņu, ka Latvijas valsts esot apkaunota ar Milzīgu Kauna Traipu, jo Nords (ja?) paēda, piecēlās un aizgāja. un arī esot mājās, sajutos vēl jo vairāk kā mājās, kad izlasīju, ka arī tas pedofils ņēmis un aptraipījis Latvijas valsti ar to pašu milzu kauna traipu. visi to vien dara, kā sapņo, kādos vēl veidos apkaunot Latvijas valsti.