šķiet, beidzot viss notiek pa īstam. līdz ar lielisko pēdējā laika apziņu, cik ļoti riebjas dzert un spēlēt, ir nobeidzies arī nesen iegūtais tamagočī suns funs un vējš. uz sīkā ekrāniņa ir uzkārušies kaut kādi mistiski iegūtie divsimt desmit punkti, kas laikam nozīmē, cik daudz uzmanības tas plastmasas klucīts no manis un maniem biedriem lekcijās ir saņēmis. divsimt desmit vienības pogu bezjēdzīgas spaidīšanas lieliski atbilst pašreizējai smieklīgajai situācijai, kad itin neko no agrākā vairs negribas, tikai mēģināt nospēlēt godam savu lomu un tīties mājās un, solidarizējoties ar dabu, raudāt tumšās naktīs, tumšos autōbusos, kuros līst tumšs lietus un sēž tumši cilvēku profili pret reklāmuguņu izgaismotajiem logiem.
kādu aizkustinošu brīdi izskatās, ka profili raud, ka viņu degungalos ir asaru piles, tomēr brīdis paiet un tie joprojām ir tikai asarojošie autōbusa stikli. tad sākas mežonīgi drebuļi no iekšā valdošā aukstuma, cilvēki viens pēc otra pamet tumsu un arī tu jau esi laukā lietū, savelc ciešāk mugursomas lences un meties paniski skriet, piesmeļot kedas un acis pilnas ar lietu, saputojot neizdzertos dzērienus somā un izdzertos smadzenēs, līdz esi drošībā un aizcērt aiz sevis dzīvokļa durvis un netīrs krīti gultā, pārvelkot pār galvu gaišzilu segu pēc kaut kad bērnībā iegūtas metōdes, kā neielaist pie sevis istabā valdošo aukstumu. tikmēr lietus turpina sisties pret kaimiņu skārda palodzi un krīti miegā domājot sentimentālas domas par skaistumu, seno grieķu agōnu un hēsioda erīdām.
Kas notiek,mm?
kaut kur aizmugurē atrodas sarkana podziņa - reset.