pie ieejas katoļu baznīcā uzstādīts grils - šašliks, mednieku desas, kartupeļi ar mizu, mūžīgās uguns imitācija? - un vēl pāris zaimojošākas domas izšāvās no tiem smadzeņu centriem, kas atbild par periōdisku antikristiskumu, bet, cerams, pestītājs tad bija pārāk aizņemts iemiesojoties gardajā vīnā un baltajās vafelēs un to nedzirdēja.
patiesībā tikpat ļoti, cik man patīk pasmiet par reliģiju, patīk arī sēdēt vecās baznīcās, kad tur ir pustukšs un netiek grabināti naudas trauki, patīk kardinālu cepurītes un melnās kleites, patīk skatīties, kā acīs tiek šļakstīts svētītais ūdens, patīk klausīties katoļu rituālos bēru dziedājumus latgalē un skatīties, kā ļaudis krīt ceļos uz sarkanā paklāja, lai apliecinātu savu piederību kādam, ko tie raksta ar lielo burtu. bet īpaši man patīk skatīties kristīgās filmas par jēzu, kurās sākumā cilvēki ir nelaimīgi un slikti, jo viņiem ir nauda un vara un sievietes, bet tad tie iepazīst jēzu - tādu ar skaistiem matiem, bārdu, acīm, baltiem, baltiem, baltiem zobiem - un kļūst priecīgi un svētīgi. un tad ir tā sajūta, ka tā viņiem arī vajag.

tikko no baznīcas pārnāca māmuļa un paskaidroja, kas tas grils nav vis grils, bet gan jēzus mūžīgā gaisma. nu tās ogles un tā kaut kā simbōliski.. tā man arī vajag.