|
|
|
Novembris 8., 2002
13:21 - Some shit, vai paranoja valda...
Šodien pārsteigumu sagādāja man Dienas pielikums Izklaide.
Izrādās kāds no veseliem cilvēkiem tomēr uzgāja mūsu ļortāliņu (© Humānists) un uzskribelēja tur recenziju.
Nu nez nez.. reklāma, protams, laba, bet sekas var būt neparedzamas. Tas, ka hostu daudzums jau no rīta bija pārsniedzis pusdienlaika normu, tas ir pozitīvi, bet štrunts ar to.
Baidos no "sociāli aktīva sabiedrības slāņa". Tādiem cilvēkiem ir ierasta parādība piedalīdies sabiedrības dzīvē un iekārtošanā jebkādā veidā, kurš nav viņiem pārāk apgrūtinošs. Tādi parasti zvana uz policiju, kad dzird aiz sienas mūziku pēc vienpadsmitiem vakarā. Rājas rindās un aizvainoti nikni šņāc uz konduktoriem sabiedriskajā transportā.
Nebaidos izteikt minējumu, ka aptuveni tādas pašas kategorijas cilvēks lika galu savulaik kulta portālam www.loceklis.lv.
Hostu daudzums pieaug, bet reakcijas no šiem cilvēkiem es neredzu. Mana saasinātā paranoja čukst man ausī un rāda acīm baisas bildes. Viņi neraksta neko atsauksmēs jo viena roka aizņemta ar telefona klausuli, otra ar numura sastādīšanu. Kurp viņi zvana? Da jebkur, kur ir spēks un vara izbeigt šo bezpiģelu.
Jo tas taču nav pieņemami. Cilvēks izlasīja pirmo, kas pagadījās... tb kāda Tīrītāja darbu or something like that un jau viss - šis ir jāiznīdē. Bet man nav jāļaujas emocijām.
Acu priekšā stāv pavisam paranoidāla bilde - es ar diskā iecepinātu bakupu pie krūtīm piespiestu mūku no policistiem. Nodevīgā lode aptur manu asinsriti un pārtrauc elektrības impulsus smadzenēs, aprauj dzīvību un gaišus plānus.
Vēlāk pūlis izņirgājas pār manu sakropļoto līķi, kurš piesiets kautkur Rīgas centrā, publiskajā vietā. Teiksim pie McDonalda. Kur no mugurpuses jau piezogas raitais darbinieks ar nazi un tēmējas uz manu trekno filejas daļu.
Nekas. Gan jau pārdzīvosim.
Kaut gan nelabas pārdomas arīdzan izraisa fakts, ka loceklis.lv arī tika aizvērts novembrī, vai kautkur ap to laiku.
Mieru, tikai mieru...
So long...
Garastāvoklis:: nemierīgs
Mūzika: Rammstein - Bueck Dich
|
13:29 - Par aizgājēiem tik labu vai neko...
Sēru ceremonija. No morga iznes zārku. Nelaiķa tuvinieki. Bēdu salauzti. Sarkanām acīm, sasinātiem sejas vaibstiem.
Morga darbinieks, iejūtīgs cilvēks. Viņš grib uzmundrināt bēdātājus. Pienācis pie visbēdīgākas sievietes viņš sakai viņai ausī: "Neskumstiet. Jūsu aizgājējs bija visgaršigākais un vismīkstākais no visiem maniem klientiem. Un smirdēja arī vismazāk." - "????" - "Ne ne, nekas, es tikai gribēju, lai jums ir vismaz kāds prieciņš šai gtūtajā brīdī"
Par ko te es. Da tā.
Rutku Tēvs mūs atstāja. Par iemesliem tika runāts daudz un dažādi. Nafing man to te uzskaitīt.
Pietiekami skaidriem tiem jābūt.
Kā tas varētu skart mūs (nesiet naivi - ne reizi vien esam domājuši par savu nākotni saistībā ar šo projektu). Ja viņs protams pastāvēs... gy gy, skat iepriekšējo ierakstu :)
Katrs cilvēks reiz paaugas, nolemj priekš sevis, ka tas viņam vairs nav vajadzīgs, šis tas kļūst nepieņemams. Whatever.
Dzīvosim - redzēsim.
Šovs turpinās...
Na vynos tela - vstaķ!!!
PS Es kaut kā neko labu par viņu neesmu pateicis. Nez ... kaut kā tā sanāca. Pareizāk sakot nesanāca... Nu nekas... gan jau... pie alus kausa...
|
16:15 - Krāpšana
Kad es pirmo reizi pārgulēju ar sievieti, es ilgi nevarēju skatīties acīs savai rokai.
Garastāvoklis:: Nostaļģisks
Mūzika: Rammstein - Laichzeit
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |