23. Septembris 2017

• 23.9.17 08:45
• Pankūkas būs rīt, šodien ir sestdiena un sestdiena ir laba. Ārā apmācies un silts, beidzot atvasara. Saullēkts 7:30, riets 19:30.
  Daudz mazu un kaitinošu darbiņu. Uzlikšu grāmatu klausīties un ķeršos klāt. Gribu rūšu lodziņus nomazgāt, kamēr vēl silts, pēc pidžamballītes jāuzkāpj augšā un jānovāc bēniņu guļamistaba, nu un tad parastais, gultas, veļa, grīdas, putekļi - kā katru sestdienu/svētdienu. T. pazaudējis jaku, man savējā vairs neder, sarunāju A pieskatīšanu, rīt braukšu iepirkties. viss parastais. Vēstules jāsaraksta, bet to rītdien. Atbilde vienai mammai par Agneses ballīti nākamsvētdien. T. nākamnedēļ brauks uz Rīgu, T. mamma mēģinās vilkt protēzi (vasarā salauztajā un sen amputētajā kājā, turu visus īkšķus lai izdotos, negribu ne domāt, kas būs, ja viņa paliktu ratiņkrēslā). jāpiezvana savai mammai, beidzot aizstiepa savu kājas pirkstu pie ķirurga -
  
  pateicības:
  viss ir labi,
  es esmu kaut kā dīvaini un neierasti mierīga, pagājušonedēļu biju uzvilkusies, vakar sāpēja galva un šodien viss ir labi un ļoti mierīgi, kā parasti pēc migrēnas. un, patiešām, kad padomā, viss labi. izņemot dīķi, to vajadzētu salāpīt.
• 0 rakstair doma

• 23.9.17 09:06
• pirmajā septembrī diena bija par pusotru stundu garāka nekā šodiena. nav brīnums, ka sajūta, kā kad aizkarus taisot ciet (vai zārka vāku liktu virsū, dramatiskā balsī).
  
  spānija un joga, es jums saku. vai kaut kur citur, kur gaišs.
• 2 rakstair doma