22. Februāris 2017

• 22.2.17 07:33
• svīdu un mocījos ar bezmiegu, dumjie hormoni.
  
  pateicības:
  elena ferante (Elena Ferrante). pagājušajā nedēļā izlasīju viņas Neapoles sēriju, visu, no pirmās grāmatas līdz ceturtajai. annai pačetai bija taisnība, ja pērk pirmo ferantes grāmatu, jānopērk uzreiz arī otrais sējums - citādi izlasīsiet pirmo grāmatu vienpadsmitos vakarā, un ko tad jūs darīsiet, ja būs jāgaida, līdz tiksiet līdz nākamajai. šuves starp grāmatām ir nemanāmas, tēmu loks milzīgs - mana pēdējā gada laikā vislieliskākā daiļliteratūras grāmata. varbūt pēdējās dekādes lieliskākā daiļliteratūras grāmata.
  
  grāmatas sērijā:
  My Brilliant Friend
  The Story of a New Name
  Those Who Leave and Those Who Stay
  The Story of the Lost Child
  
  Par visu, par pieaugšanu, par bērniem, par greizsirdību, par skaudību, par draudzību, par mīlestību, par atraidījumu, par zaudējumiem, par mācīšanos, par piecelšanos, par neapoli, par šķirām, par politiku - absolūti lieliska, ģeniāla grāmata. brīdinu, reizēm (bieži) vajadzēja nolikt malā, lai padomātu. ļoti godīga.
  
  dienaskārtībā pārlasīt klasiķus un šantarama - man teica, svariga, lai saprastu to pasaules daļu, kura ap bangladešu.
  
  pārējais kā parasti:
  klavieres, C mažors. gribu iemācīties lasīt notis no lapas. tam vajadzēšot kādu pusgadu (vai vairāk). bet patiesībā, tam nav nozīmes, cik vajadzēs, gribu iemācīties lasīt notis no lapas, man tā liekas kā īpaša valoda, kuru saprot tikai izredzētie, mazliet kā latīņu valoda.
  lasis,
  vakar labi parunāju ar mammu, viens, mamma jūtas labāk, otrs, vairs neuzstāj, lai es pie viņas brauktu kaut kad ļoti drīz. kas nozīmē, ka viņai patiešām ir daudz labāk, visādi labāk.
  Tags: grāmatas, pateicības
• 19 rakstair doma