10. Novembris 2012

• 10.11.12 03:17
• pamodos nosalusi, biju izrubījusies apakšstāvā, kā man gadās šad un tad. neparasti, ka Agnese ir paņēmusi savu plāno sedziņu un nolavījusies no augšstāva man sastādīt kompāniju. tā mēs tagad draudzīgi guļam uz dzīvojamās istabas L veida dīvāniņa, galvas kopā, kājas atsevišķi. uzkāpu augšā un nonesu abām segas un spilvenus. T. salmu atraitnība. vismaz vienu nakti izgulēsies.
  
  nu, ja, un uz apakšstāva dīvāniņa es izrubījos tāpēc, ka pagājušonakti neko daudz nesanāca pagulēt, Agnese ielīda mūsu gultā knosīties un kasīties un kā slimu bērnu ārā dzīsi. un šodien bija vājprātīga diena. darbs paliek interesantāks, bet arī daudz prasīgāks. kamēr savā pusdienslaikā vandījos apkārt pa pilsētu pēc zālēm Agnesei un T., tad uz māju, tad uz otru pilsētas galu pēc ausu aizbāžņiem Agnesei (tam bērnam tak mati nav mazgāti kopš 26 oktobra operācijas), kur iestrēgu, uz mana galda bija ieripojis steidzīgs darbs, uzdevumu izlasīju tikai pa pusei, izdarīju arī tikai pa pusei un tagad prātoju, kā to visu salabot. no otras puses, nekas svarīgs jau nebija. no trešās puses, pirmdien manis nebūs pilnīgi noteikti, sēdēšu mājās, jo nav man kur likt savu bērniņu, kuram karantīna. eh. tas viss, īstenībā, ir baigās pupu mizas. bet es te sēžu un pārdzīvoju un jūtos briesmīgi vainīga.
  
  p.s. jāpiezvana logopēdēm, ka šodien nebūsim. pārtiku arī vakar nepasūtināju, nāksies vēlāk braukt uz veikalu.
  
  p.p.s. labu nakti, cibas draudziņi. cik nu vairs no nakts ir palicis.
• 0 rakstair doma