11. Februāris 2012

• 11.2.12 07:40
• man gribētos to laiku eksistenci, kad rūpju bija mazāk.
  
  nu, vismaz esmu atguvusi mazliet optimistiskāku "umpā, umpā" ritmu.
• 0 rakstair doma

• ko darīt ar savu mazo bērnu, lai izkonkurētu datoru un televizoru
• 11.2.12 07:49
• uz saistītas nots:
  
  ko jūs sadarāt ar saviem 4-6 gadīgajiem bērniem? sniega nav, tāpēc sniega aktivitātes atkrīt.
  
  mēs braucam uz baseinu, bērnu baseins, vismazo bērnu baseins, lielais baseins, dažas trubas, visiem patīk. pagājšnedēļ iemēģinājām visi slidotavu, bet to labāk darbdienu vakarā, sestdienās - svētdienās adatiņai nav kur nokrist, kur tad nu vēl man, ja nu vienīgi uz pašu rītu brauktu. man ļoti patika, tētim - ne visai, Agnesei - nu, tā, ne pārāk. ejam uz spēļu laukumiem, dažādos parkos dažādiem laukumiem, retu reizi ejam kopā paēst uz visādiem iestādījumiem ar bērnu rotaļu laukumiem, Agnese kļūst tik sajūsmināti spiedzīga, ka man gribās piesegties ar ausīm, bet nemaz nav ne droša, ne nadzīga uz spēlēšanos. vakaros lasām pasakas, ilgi, pusstundu, citreiz stundu.
  
  darbdienās viņi ar tēvu katrs pie sava datora (t.i., tēvs pie sava, Agnese pie mana) sēd kad atnāk no skolas mājās, tās pāris stundas, starp pašu pārnākšanu un manis pārnākšanu un tad visu atlikušo laiku līdz pasaku laikam, varbūt līdz paslēpēm vai skriešanās spēlēm, ja izdodās viņu no datora novilkt nost, un kādas minūtes divdesmit no rīta. it kā jau nav tik traki, zinot, ka vismaz skolā viņa pie tā netiek. bet brīvdienas ir trakas. nekādu interesi par kaut kā neizklaidējoša kopā darīšanu ar mani neizrāda, kaut gan vienmēr ļāvu, gan traukus mazgāt, gan grīdas, gan ēst taisīt. pazaudējusi interesi par zīmēšanu, līmēšanu un visvisādu radošo darbošanos. nulle, zero, nada.
  
  ha. lūk, grūti būt vecākam.
  
  televizors šobrīd saplīsis, bet dators, nu, es zaudēju vienos vārtos. vai arī taisu problēmas tur, kur šo nav.
• 21 rakstair doma