izlasīju lepele pukstu par to kā viņa nu tik ķersies klāt pie pucēšanās - šūšanas, adīšanas un tamborēšanas. apskaužu visas šuvējas, adītājas un tamborētājas, tādas, kuras prot un kurām sanāk smuki pucēties. man kaut kā visi stila jaunumi sakoncentrējušies iekš veikalā nopērkamām biksēm, izvēlētām pēc kategorijas "der/neder", botēm, pēc kategorijas "ērtas/neērtas", apdrukātiem vai neapdrukātiem T-krekliemm, džemperiem un sēņotāju praķīšiem. nav jau tā, ka es ikdienā par to raizētos, bet laiku pa laikam iedzeļ vecais "citiem ir, bet man nekā" dzelonītis, ieraugot smuku meiteni. gandrīz tieši tāds pats, kā skatoties, klausoties, izlasot labu domu, kura nav manējā, labā darbā, kurš anv manējais. īstenībā es pat nezinu, vai tas ir labi, vai slikti. nu, skaudība?