10. Jūnijs 2003

• Kad es izaugšu liels es būšu klauns -
• 10.6.03 08:13
• "Es smaidīšu un man uzlabosies gremošana;" - visnotaļ argumentēts pamats, lai no rīta izveltos no gultas un kārtīgi staipoties uzsāktu pamošanās procesu...
  
  "es spurgšu, un manas nastas kļūs vieglākas" - :)))) jāpiezīmē, ka necik daudz jau man nav jānes, ja nu vienīgi rokassomiņa un ambrele :)
  
  "es smiešos, un mana dzīve taps pagarināta, jo tas ir ilga mūža lielais noslēpums un tagad tas pieder man" - burvīgi! - dzīvot es gribu ilgi un dikti! :))) pat tad, kad no rītiem bezdievīgi nāk miegs un mani kauli un skriemeļi (šitādā noskaņā līdz tālākai inventarizācijai nav iespējams tikt) pat roku un kāju pirksti pieprasa neatkarību. A smadzenes - nu jamās prosta guļ, bet kas guļ, tas negrēko.
  
  "Es smiešos par pasauli." - ja nu akurāt neņirdz, kāpēc gan ne? Uz medus mušas labāk ķeras, kā sacīt jāsaka, un ko tik visu nevar ar mīļu smaidu. :))) Vienkārši tāpat!
  
  "Un visvairāk es smiešos pats par sevi, jo cilvēks visjocīgākais ir tad, kad uztver sevi pārāk nopietni." Amen.
  
  Labrīt! :))))
• 3 rakstair doma