- Izjūtas
- 2/24/04 12:08 pm
-
Is it so hard to believe our hearts
are made to be broken by love
then in constand dying lies the beauty of it all
my darling won't you feel
the sweet heaven in our endless cry
oh at least you could try
for this one last time
ever amazed how bright are the flames
we are burning in
ever smiled at the tragedies
we hold inside
won't you cherish the fear of live that keeps
you and me so alive
[His Infernal Majesty]
Ir dīvaini, ka tieši skaistākajās dienās mēs sākam pēc kaut kā skumt. Varbūt pēc tā kas mums ir, varbūt pēc tā kas ir bijis... varbūt arī pēc tā kas mums nekad nebūs. Es pat neteiktu ka tā ir kāda vientulības sajūta vai kas tamlīdzīgs. Drīzāk tā ir vienkārši kaut kāda priekšnojauta, vai tiekšanās pēc labākaspastāvošās iekārtas
Es domāju, ka jebkurš no mums ir kaut vienu reizi sajutis tādu kā "drebuli", kurš itkā nav ne fizisks, ne īsti garīgs.
Tāpat grūti ir izskaidrot faktu, kad ir dienas ka viss ir vienkārši "pakaļā", bet ir vienalga [ir OK`ei] :) un tajā pašā mirklī ir dienas ka tik tiešām viss ir OK`ei, bet tomēr ir riebīga sajūta, kura liecina ka kaut kas nav/būs.
Dīvaini.
Tikai pārdomas.