jā,es šodien biju nedaudz asa, bet man tas bija jāpasaka. Es varētu to ignorēt, bet...nu nepatīk man, kad(un šeit ir domāts "kad") katru dienu gandrīz man norāda uz manu nogurušo vai samocīto izskatu. Nu neesmu es tāds monstrs un nav taču cilvēkam jāstaigā vislaik ar tonnu kosmētikas uz sejas.
Mazie prieki - šodien veikalā mani rindā kāds jauks kungs palaida priekšā, sakot :"Dāmām priekšroka!"..nu jā, un visā visumā - mani bezgalīgi priecē tie divi cilvēki, kas ir blakus ne tikai pie prieka, bet arī pie kreņķa, neesot mani ģimenes locekļi. Pēc vakardienas galva joprojām smeldz, bet tajā toties ir daudz patīkamākas atskārsmes.

manā galvā ir cirkulējis šajās brīvdienās tik daudz domu un mans garastāvoklis ir mainījies tik bieži, ka tagad - svētdienas vakarā es atjēdzos - nogurusi un iztukšota, un ar tieksmi raudāt. Šķiet, pasaulei vislabākais būtu, ja es tagad aizietu gulēt. Es tagad nedrīkstu paļauties uz to, ko es domāju, bet rezerves galvas man nav, toties ir ļoti, ļoti skumji...

manii briest kaut kas(un kaads kretiins, piedodiet, nochakareejis garumziimes)..nu patiesi fiziski briest vieta ap manu vakar sanjemto peedeejo eerchu poti, bet kaut kas iekshaa...kaut kas iekshaa. Vajadzeetu mazliet neviizhiigaak..nu taa pa vecam kraasot acis ar pirkstu, taa - tikai prieksh sevis, lai pashai labi. Un veel - beidzot izguleeties,jo saak rasties sajuuta, ka kaads aizmirsis ieelljot katru manu stuuriiti. Arlabunakti.

hmm...un kas būs pēc mēneša?! Kaut kas mainīsies?

dažreiz, retureiz ir tādas naktis, kad apciemo īpaša rakstura sapņi. Tad ir grūti un negribīgi pamosties, gribas vēl un vēl, bet, kad esi modies, vēderā vēl tā patīkami kņudina un visu dienu tāds viltīgs smīns. Un vēl - izrādās, ka cilvēkam vispār normāli nerādās krāsaini sapņi(piemēram, farmakoloģijas grāmatā, tie minēti, kā kādu zāļu blakusparādība). Nu ko, es nemaz nezināju, ka var būt melnbalti. Un šie - bez krāsām - nē, nē. Melnbaltas mīlas ainas nav manā gaumē...

     Es nezinu, vai es kļūdījos, vai es nemāku sev likt mieru. Man likās, ka es neesmu tāda un es vienmēr lepni turēšos pie sava pašlepnuma. Brīžiem šķiet, ka es tomēr neesmu īsti sapratusi, ko esmu vērta. Vai varbūt nemāku to pierādīt citiem. Vai varbūt nesanāk pierādīt tieši tiem, kam gribētos. Nu es pilnīgi droši māku apjukt pati sevī....un joprojām ticu brīnumiem.
     Vakar satiku tikko modušos lapseni. Mūdzītis, kas citādi man ievieš zināmu bijību, miegains rāpoja pa bruģi saulē - tāda robeža līdz trauslumam. Uzmanīgi pārkāpu pāri...vispār pēdējā laikā mans prāts un hormoni spēlē ar mani pēkšņās aizkustināšanās spēli.

Man šķiet, man pazuda

Tā zaļā zāle

Pa kuru locījās manas čūskas

Tagad pa asfaltu

Var nobrāzt maigos vēderus

Var palikt nejauks...

Dažreiz tīri nejauši sanāk dušā ieejot tāds kokteilis – nedaudz pēc vīrieša nedaudz pēc ķermeņiem un nedaudz pēc atmiņām. Nu mans deguns viennozīmīgi ir joprojām cieši saķēdēts ar smadzeni.

Jūtu sevī ieejam jauko nedēļas vidus pofigismu. Varbūt aiziet sevi paslavēt pie spoģuļa vai varbūt pagaidīt vēl nedaudz...varētu kādam parādīt mēli. Un visbeidzot – būtu laiks taču šogad beidzot pasūtīt d***t (es tomēr esmu pieklājīga) to sasodīto pseidoziemu – apnicis salstīties un tuntulēties un bēgt no peļķēm. Draudzenīt, šī dziesma...mmm

tas ir kaut kā tā, ka rodas sajūta, ka daudziem mani vajag tikai tikmēr, kamēr kaut ko vajag. Vai lai es sevi pēc šādām domām mīlu. Es, sasodīts, pat neesmu tik attapīga, lai rīkotos kaut kā pareizi, pat, ja tā nav taisnība un tikai paranoja. Es tikai atbraucu mājās, kur mani sagaida mani mīļie, mīļie pūpolu kaķubērni, ja neskaita, ka šie grib paēst, viņi man patiešām pieķērušies. Viņiem vienalga, cik tieva, resna, veiksmīga vai laimīga es esmu, viņi nebaidās no manām asarām, bet ieritinās mīļāk klēpī. Nu cilvēkbērns tāds nevar būt tik patiess, arī pieaudzis nē.

nē, nē, nē, es neko negribēju patiesībā teikt :P

  Šodien jau vairs neliekas, ka viss nu tā jūk un brūk...nē, es vienkārši vairs negribu par to domāt un šķiet paliek par maz vietas tam manā galvā. Pat brīvdienās es pie tā neatgriezīšos, jo šonedēļ mani nervi, ja atļauts būt nepieklājīgai, ir jau galīgi sadzīti pakaļā, bet tagad labāk neliels lampu drudzis pirms manām pirmajām 6 lekcijām piektdien Valmierā. Jā, jā...sekss, grūtniecība un pubertāte un jānotic, ka es to varu, ka skolēni nekož.
  Jogurts un apelsīns, sāpoši pleci...šovakar jāatdodas vannai. Man šķiet, es vienkārši esmu pelnījusi ko jauku šodien...

tāds laiks - sajūtos tango. Tik ļoti gribētu dejot, kaut zinu, ka grūts pēc velna...bet tik kaislīgi un tāpēc tagad manā istabā visu vakaru skan. Tāda mūzika, kur vienkārši pazust un nokļūt kādā Argentīnas ielā, un izbaudīt līdz asinīm, piesūkties ar kaisli.

sanāk kādreiz piešķirt lietām un rituāliem kādu burvību. Tā priekš sevis, tā, lai būtu kaut kā īpašāk. Nu, jā, pietrūkst tādas. Pēc tam jau visdrīzāk sanāk arī sasisties pret plāksni ar uzrakstu - TĀ NAV! Un tomēr, man tik ļoti patīk un kādu laiku tas nostrādā...tikmēr ir labi.
Punkts. Pauze.
Gaidu pumpuru laiku, bet koki stāv stīvi, arī man gribas atplaukt.
šinī dziesmā ir ekselenta vijole un es zinu, ka Tu te nenāc vairs...es arī visu esmu palaidusi pašplūsmā.
Kaķim ir mīksti ādas spilventiņi - apburoši
Un paldies tai, ar kuru es šodien tik sirsnīgi smējos. Ja tā padomā - sen tā nebiju smējusi un tanī brīdī pat manas galvassāpes(un tagad es izmantoju iespēju vēl kādam pažēloties) - trīsdienītes, ko saku uzskatīt jau par savu īpašo rozīni uz mūžu, vairs netraucēja. Hmm...šķiet, ka es pati apmaldījos šinī teikumā...
Paldies par uzmanību

brīžiem šķiet, ka visa mana domāšana apgriežas, pagriežas - ar nazi pret visu pasauli.
Dažas dienas es jūtos visparastākais cilvēks uz pasaules...parasts, parasts vārda sliktajā nozīmē
vairs neceļas roka te tagad rakstīt...no manis izstaro ļauns, ļauns, ļauns, ko šodien neizdevās pat karstā vannā noslīcināt,
slīcina izmisīga joprojām ticēšana brīnumiem
mana mazā pasaules daļa ir pagriezusies pret mani - ar mazu medību duncīti

faakk! Bimba nāk!

Elle, boksa rings..
Es neko nedzirdu
Neko neredzu
klusēju...

ak, jā...Kaisle, vai Kaisle ir mirusi?....Mani uz bērēm neviens neuzaicināja

klau, es zinu, ka tu dari lietas, bet es gribu. lai tu zini, ka es tikmēr tevi mīlu...un tev taču kādreiz no lietām acis ir jānorauj, bet man šovakar grībās tev visu ko pateikt, jo esmu galīgi tagad blonda un laikam mans prāts tāpēc ar steigu dodas prom, bet vēl šis tas ir palicis, kā pēdējā izpārdošana - kolekcijas atlikums ar 70% atlaidi. Es gribu, lai tu nopērc mazo porcelāna sievieti, kas manī vēl palikusi un mīli, un saudzē...čiks - pauze...galvenais noteikums ir tāds, ka es nedrīkstu pārlasīt to, ko rakstu, tas pārtrauc domu plūsmu. Šovakar ir atkal daudz sajūtu - pavisam vecas preces, kas glabātas līdz lielajai izpārdošanai. Plaukti lūzt. Skaisti tas ir.

Pāršķīru celiņu vidū – pārmaiņas meklēju, bet mati aizvien gaišāki kļūst, laikam strauji novecoju un man vairs nav brīvas naudas. Šodien garīgais prasās uz operu, kaķis man krūtis saskrāpējis, kaķis krūtīs skrāpējas, bet dažreiz arī kaut kur kuņģī – tur laikam viņš no tiem tauriņiem pārtiek – tie ir aizsargājamie dzīvnieki. Palikuši uz manas planētas par maz, bet kādreiz man šķita, ka viņiem tur vietas nepietiks. Vēl garīgais mudina, dungojot gultā ar kāju pirkstiem spēlēties

Es tik sajutos, ka šodien vajadzētu būt tai denai, kad varētu izstaigāt Rīgu un aizbraukt uz Mangaļsalu. Karstai saulainai dienai, kad uzvilkt jaunās balerīnkurpītes un būt brūnai kā pīrāgam uzsilušai saulē. Būtu lieliska diena būt Tavam pīrāgam un ļauties saules smaržai. Jā, jā, es esmu dienvidu auglītis...Es gribētu satikt to ļauno feju, kas pievāca manus emociju izplūdumus. Zinies, no tā aukstuma man istabā uz galda šokolāde apsala...